Pavasaris ir brīnumu un pārsteigumu laiks - dabā viss mostas un pārmainās... Arī pie mums jaunumi - prieks Tevi satikt Latvijas Dabas muzeja blogā! Muzeja ikdiena īstenībā ir ļoti neparasta. Piemēram, sestdiena, 26. marts. Diena kā diena, bet pie mums liels notikums - ģimenes diena "Kā atnāk pavasaris". Klausies, ko mums pastāstīja mūsu mazais apmeklētājs:
"Uhhh, ilgi gan bija jākāpj! Laiku gan neuzņēmu, bet galu galā nonācām Dabas muzeja sestajā stāvā. Te šodien ģimenes diena, kurā varēšot uzzināt visu ko par pavasari. Vakar pats izlasīju informāciju un likās interesanti. Bija minēti arī nedzirdēti svešvārdi – telūrijs, ekvinokcija... Mēs nolēmām piedalīties. Mēs, tas ir, mūsu ģimenīte – es Jānis (visa šī pasākuma iniciators), mamma, tētis un mana mazā māšele, kura gan neko daudz vēl nesaprot, bet nevarējām taču viņu atstāt mājās vienu pašu.
Visai neparasti iekārtotas telpas puskrēslā ieraugām milzīgu globusu. Manā skolā ģeogrāfijas kabinetā arī ir globuss. Kas tad to nav redzējis un kāds tam sakars ar pavasari? Šis gan izskatās tā neparasti – iestiprināts garā kātā. Globuss pēkšņi sāk riņķot, metot lielu apli ap vidū nostiprinātu lampiņu. Tā taču Saule! Pamazām sāku atcerēties – dabas mācības grāmatā bija tādi līdzīgi zīmējumi un skolotāja par to visu kaut ko stāstīja.
Mēs ar tēti uzmanīgi vērojam globusa kustību. Izrādās pavisam reāli varam pārliecināties par to, kad Latvijā iestājas astronomiskais pavasaris. Tu vaicāsi kā? Zeme vienlaicīgi riņķo ap savu asi un arī ap Sauli. Kad Zemes viena puse pagriezusies pret Sauli, ir diena, bet tikmēr Zemes otrā pusē ir tumsa. Uz Globusa atrodam, kur atrodas Latvija un ar hronometru uzņemam laiku. Skaitam sekundes – cik garš ir tumsas un, cik garš ir gaismas brīdis. Vienādi! Izrādās to arī sauc par pavasara ekvinokciju – diena un nakts ir vienādā garumā. Vai arī citās vietās uz zemeslodes ir tāpat? Nē! Par to paši varam pārliecināties, vērojot tumsas un gaismas laiku. Visus šos eksperimentus mums demonstrē kustīgais zemes un Saules modelis – telūrijs.
Ar cita modeļa palīdzību mums atainoja Saules kustību debesīs dažādos gadalaikos. Pavisam zemu un ļoti mazu gabaliņu tā noripo pa debess jumu decembrī. Bet kā ir jūnijā? Tiešām tik liela atšķirība!? Zeme pret Sauli ir novietojusies slīpi un tāpēc sanāk, ka vasarā Saule mums ir tuvāk, bet Ziemā tā atrodas tālāk. Būs jāpamēģina pavērot dabā. Tikai nez kur lai Rīgā sameklē tādu vietu, kur Sauli pie debesīm varētu labi redzēt visas dienas garumā!? Būs jābrauc uz laukiem pie vecmāmiņas!
Māsa ar mammu tikmēr telpas pretējā pusē (saki ko gribi, tur viss atgādina īstu mežu) uzzināja, ko dzīvnieki un putni dara pavasarī. Vai zināji, ka pūces ola ir gandrīz apaļa, bet ūpis savu olu dēj uz zemes, nevis ligzdā koku zaros?
Es tālāk vairs neklausījos, jo aiz meža pamanīju alu. Nez ko vēl šajā daudzveidīgajā telpā var atrast? Tur uz galda bija saliktas vāzes ar izplaukušiem koku zariņiem. Vislielākais pumpurs no visiem, tāds lipīgs un klāts ar izteiksmīgām zvīņām, esot zirgkastaņas pumpurs. Pīlādzi pēc atplaukušas lapiņas es pats uzreiz atpazinu, tik pirmo reizi tuvumā aplūkoju pīlādža pumpuru, kurš klāts ar mazām pelēkām pūciņām.
Šodienai pietiks, dosimies mājās, tik mazā māsa vēl lēkā pa krāsaino paklāju, cenšoties netrāpīt gaiši zilajos laukumos. Ieskatos uzmanīgāk – uz grīdas taču ir pasaules karte un gaiši zilā krāsa attēlo visus okeānus. Mums katram iedeva diedzētu zirni vai pupu, kuru mājās vajadzēs iestādīt podiņā. Es vērošu, kā tas stiepjas garumā. Asniņš – pavasara brīnumiņš."
Un tā gandrīz katra diena pie mums var izvērsties neparastā darba dienā. Ziņosim arī turpmāk par dažādiem notikumiem muzeja dzīvē!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru