Bērni nakšņo muzejā?

Kādu laiciņu atpakaļ - oktobra sākumā, Dabas muzejā notika pirmais pasākums "Nakts muzejā". Tajā piedalījās sikspārņiem veltītā konkursa "Gribi tici, gribi nē!" komiksu un karikatūru autori. Vakara programma bērniem bija sagatavota spraiga, jautra un dinamiska! Galvenais notikums bija orientēšanās muzeja ekspozīcijās, dažādās apmeklētājiem nepieejamās vietās un gaiteņos, izmantojot kartes un lukturīti. Lai iejustos sikspārņa ādā, gatavojām maskas un tērpus, drosmīgākie bija gatavi mainīt pat savu ādas krāsu. Vienā no uzdevumiem bērniem bija jāpieskaras kādai lietai, kura roku nolaizīja ar siltu, slapju mēli. Kas tad nu, vai tiešām kāds izsalcis vampīrs? Protams, nē. Tas bija tikai mazais, draudzīgais spaniels Tofis.

Nakšņošana muzejā, protams, pati par sevi ir ekskluzīva. Kas to lai zina, kad man vēl būs tāda iespēja gulēt mazo sikspārņu ielenkumā. Matracīšus un guļammaisus iekārtojām Dabas izziņas istabā "Par Zemi, Sauli un mums". Lai labāks miegs, neiztikām arī bez šausmu stāstiņiem un dabas filmām. Un kas gan tā būtu par sikspārņu nakti, ja no tumsas ik pa brīdim neatskanētu izbaiļu spiedzieni, līdz galu galā tomēr iestājās klusums.

No rīta ...

Ideja jaukām brīvdienām

Jau vairākus gadus Dabas muzejā notiek nodarbības septiņos dažādos dabaszinību pulciņos. Tas viss iespējams, sadarbojoties ar Rīgas Dabaszinību skolu. Mācību gada sākumā tiek nokomplektētas grupas un katru nedēļu muzeju apmeklē vairāk kā septiņdesmit skolēnu. Vienu reizi mēnesī pulciņu dalībnieki dodas ekskursijā ārpus Dabas muzeja telpām.

Pulciņu vadītāji ir nolēmuši dalīties ar idejām, kuras jūs varētu realizēt, organizējot savas brīvdienas. Mēs stāstīsim par jaukām ekskursijām, kuras vērstas uz dabas iepazīšanu. Šoreiz par pirmo ekskursiju, kuru apmeklēja apvienotā grupa no pulciņiem "Pīlādzītis", "Dabas draugi" un "Par Zemi, Sauli un mums". Visi kopā devāmies uz Pilssalu Jelgavā. Tā kā kopumā bijām pietiekami liela grupa, izvēlējāmies braukt ar vilcienu. Izkāpām pieturā "Cukurfabrika" un ceļu tālāk turpinājām ejot kājām. Cauri pilsētai devāmies uz Lauksaimniecības Universitātes pusi.

Jelgavas pili sākumā apskatījām tik no ārpuses, jo steidzāmies tālāk uz dienas svarīgāko notikumu - uz pieteikto ekskursiju par Pilssalas savvaļas zirgiem. Mūs jau gaidīja vides gids Einārs Nordmanis un salas runcis, kurš tomēr ekskursijā nepiedalījās.

Savvaļas zirgi uz salas veic svarīgu uzdevumu, nevis vienkārši slaistās savā nodabā. Tāpat kā citās vietās, kur ir ievesti savvaļas zirgi, piemēram, Papē un Engurē, viņi cīnās pret palieņu pļavu aizaugšanu ar krūmiem, tos apēdot. To, ko zirgi nenoēd, Einārs ir gatavs nopļaut pats. Un tas nav vienīgais darbs, kas viņam jāpaveic. Einārs iepazīstināja mūs ar saviem ikdienas darbiem, kas jāpaveic, apsaimniekojot Lielupes palienes pļavu - jānopļauj krūmi un tie jāsavāc, bargā ziemā jāpiebaro zirgi ar sienu, jāvada ekskursijas, jāorganizē talkas, lai savāktu atkritumus un palu laikā sanestos kokus un vēl ļoti daudzi citi darbi, kas ikdienu uz salas padara ļoti darbīgu.

Sākumā nemaz nedomājām, ka zirgus varēsim redzēt aci pret aci., kur nu vēl tiem pieskarties! Tik pa gabalu manījām, ka zirgi dzīvo piecās atsevišķās ģimenēs. Tomēr zirgi izskatījās aizvien ziņkārīgāki, līdz beidzot viena zirgu ģimene devās izošņāt situāciju. Pirmais zirgus noglāstīja to saimnieks Einārs un tad arī bērni vairs ilgāk nevarēja nociesties. Ļoti svarīgi ir atcerēties, ka savvaļas zirgus nekādā gadījumā nevajadzētu mēģināt piebarot. Tiem uz salas ir gana daudz ēdamā!

Ekskursija brīvā dabā ātri vien rosina labu ēstgribu. Pikniku ieturējām Lielupes krastā. Bija ļoti saulaina un silta rudens diena. Un tad nu pašā noslēgumā izstaigājām Lauksaimniecības Universitātes parku un apskatījām pašu ēku un pagalmu.

Mazās vaboles netīrais darbiņš

Viens no muzeju lielākajiem biediem ir ādgrauzis Dermestes maculatus. Šis ciemiņš, starp citu, var paviesoties arī jūsu mājās. Vaboles ir melnas vai tumši brūnas un parasti klātas ar matiņiem. Brīvā dabā vaboles atradīsiet zem mirušiem dzīvniekiem. Arī kāpuri barojas ar dzīvnieku izcelsmes barību. Vaboles stadijā kukaiņi dzīvo piecas līdz septiņas nedēļas. Latvijā ir vismaz 32 ādgraužu Dermestidae dzimtas sugas, no kurām daļa sastopamas tikai cilvēku veidotās mītnēs.

http://www.dermestidae.com/Dermestesmaculatusm.jpg

Kā kaitēklis, vabole sastopama uz dzīvnieku gaļas un sausiem dzīvnieku izcelsmes produktiem, piemēram, uz ādas. Itālijā un Indijā kukaiņi ir zīda industrijas kaitēkļi. Un redz’, arī pie muzeja izbāžņiem sastapām ādgrauzi, tiesa par sastapšanos īsti priecīgi neesam.

Vaboles izmanto dažādās zinātniskās iestādēs skeletu preparēšanā, jo tās noēd mīkstos audus. Metode cilvēku un dzīvnieku preparēšanā tiek izmantota aptuveni 150 gadus. Londonas Dabas muzejā, Darvina centrā ir telpa ko sauc par dermestāriumu vai vaboļu istabu (apskaties, ko vaboles dara šajā brīdī). Šajā telpā pie 25 grādu temperatūras, tumsā, augstā mitrumā vaboles dara savu darbu – apēd mīkstos audus un gala rezultāts ir perfekts un tīrs skelets, kuru tālāk iespējams eksponēt. Šis veids ir saudzīgs, salīdzinot ar ķimikāliju izmantošanu, kuras ir tik spēcīgas, ka var izmainīt kaula struktūru. Pirms nogādāšanas citās telpās (piemēram, ekspozīcijās vai krājuma telpās), skeletus ievieto saldētavās. Temperatūra ir pietiekami zema, lai ietu bojā visi kukaiņi, tādejādi iespējams izvairīties no vaboļu izplatīšanās citās muzeja telpās.

http://biologycuratorialtrainee.files.wordpress.com/2011/10/2011-10-02_4413.jpg

Kriminālistikā iespējams noskaidrot aptuveno cilvēka nāves laiku pēc vaboļu parādīšanās (vaboles parādās 5 – 11 dienu laikā pēc nāves iestāšanās).

Muzejiem ir arī pašiem sava vabole, kuras sauc par muzejvabolēm. Tās ir ģintij Anthrenus piederošas ādgraužu dzimtas vaboles. Muzejvaboles attīstās telpās, kur tās var sastapt visu gadu. Vasarā novērojamas arī uz ziediem kur barojas ar ziedputekšņiem. Kāpuri grauž ādas un vilnas izstrādājumus, izbāžņus, kukaiņu kolekcijas. Dabā barojas ar beigtiem kukaiņiem.

Pieminētie kukaiņi ir tikai daži no muzejnieku bieda - krājuma materiāla kaitēkļiem.

Vai viegli pētīt sēnes?

Sēnes jau no laika gala ir bijušas vieni noslēpumaini radījumi. Īpatnējās uzbūves dēļ tās nevar pieskaitīt ne augu, ne dzīvnieku valstij, tādēļ atsevišķi tiek izdalīta vēl arī sēņu valsts. Latvijā sēņu pētīšana vēl aizvien ir tumšais lauciņš. Un nav arī brīnums! Dažādu sēņu sugu ir tik ļoti daudz – cepurīšu sēņu vien ir pāri tūkstotim! Kur nu vēl visas pārējās – piepes, pūpēži, rūsas un miltrasas... Bet tos sēņu pētniekus varam saskaitīt uz pirkstiem. Pie mums, Dabas muzejā, iekārtojušās divas sēņu pētnieces – Inita un Diāna.

Inita Dāniele vāc sēnes Dabas muzeja sēņu izstādei

Diāna Meiere ar Tofi dodas meklēt trifeles

Tofis jau kļuvis par slavenību

Varētu domāt, ka sēnes ir neaprēķināmi un nepateicīgi radījumi un prātīgs cilvēks tām klāt neķeras. Tomēr, sēnēm ir arī savas labās rakstura iezīmes. Salīdzinot ar citiem pētījumu objektiem, tās nekož, ja paņemtas rokā un nebēg projām, ja kāds tās grib tuvāk apskatīt. Neskatoties uz to visu, sēnes spēj sagādāt pētniekam ne mazums raižu.

Šai sēnei ir lapiņas, vai stobriņi?

Lai gan siltā laikā vismaz dažas sēņu sugas var atrast vai visu gadu, galvenā sēņu augšanas sezona ir īsa. Visvairāk sēnes var ieraudzīt laika periodā no maija līdz novembrim, bet īstais sēņu laiks ir no augusta līdz oktobrim. Ja vasara ir sausa, sēņu pētnieks, klaiņodams pa izkaltušajiem mežiem, var tikai sērīgi nopūsties, vaimanāt un minēt, kādas sēņu sugas te VARĒTU augt, JA LĪTU LIETUS.

Marasmius rotula

Sparassis crispa

Laccaria amethystea

Sparassis crispa

Kārtīgs botāniķis (augu pētnieks) spēj noteikt arī nokaltušus un neziedošus augus, bet mikologs (sēņu pētnieks) nevar noteikt sēni, ja nav redzams tās augļķermenis. Nepietiek ar to, ka substrātā (augsnē, koksnē, nobiru slānī) cauru gadu stiepjas sēņu micēlijs. Jo sēņu augļķermeņi, atkarībā no sugas, var parādīties ne katru gadu, pie tam tikai uz dažām dienām, vai kā dažām tintenēm, tikai uz pāris stundām.

Tad, kad Daba apžēlojas par nabaga pētnieku un tomēr atsūta siltu sēņu lietu, visas sēnes, kuras nocietušās augt un vairoties, sprāgst reizē no zemes laukā – gan vasaras sugas, gan vēlās rudens sugas kopā. Pētnieks sajūsmināts metas mežā un pirmajā stundā vākums jau pārsniedz dienas normu.

Ļoti laimīgais sēņotājs Aigars ar pilnu sēņu grozu

Te nu jāpiebilst, ka nepietiek sēnes vienkārši samest grozā, katrai sugai turpat lauka apstākļos būtu jāveido smalks apraksts. Jāpieraksta cepurītes, kātiņa izmēri un krāsu nianses, jāatzīmē visādu zvīņiņu, pūciņu, tīmeklīšu, gredzentiņu un citu smalku veidojumu esamība vai trūkums, pat sēnes garša un smarža, kā arī vieta un substrāts. Šādā veidā kārtīgus aprakstus var iegūt, ievācot desmit, augstākais divdesmit paraugus dienā.

Bet ko darīt, ja laika maz, citreiz vairs konkrētā teritorijā vairs neizdosies pabūt otrreiz, bet sēņu sugu aug simtiem? Tā nu pētnieks vismaz sākumā cenšas visu kārtīgi pierakstīt, vienlaikus gaiņājot uzmācīgos odus un traušot no sejas lietus lāses. Dienas gaitā pieraksti kļūst aizvien skopāki, cerībā pabeigt “kaut kad vakarā”. Vakars rudens pusē pienāk ātri, ja jānakšņo teltī, sliktos laika apstākļos turpināt darbu ir gandrīz neiespējami.

No nemitīgajām lietavām reizēm piemetas iesnas, un vairs nevar saost noteicējā minēto vājo miltu smaržu, kas izrādās svarīga pazīme, piemēram, dažu sārtlapīšu noteikšanā. Ļoti svarīga īpašība ir arī garša, piemēram, bērzlapes noteikti jānogaršo, bet dažas no tām ir ļoti sīvas, līdz ar to nogaršošana nemaz nav tik patīkama. Arī krāsu nianses mākslīgajā apgaismojumā vairs nevar atšķirt - ej nu saproti, vai cepurīte ir brūnpelēka vai pelēkbrūna! Ne vienmēr šādos apstākļos ir iespējams sēņu herbāriju izžāvēt, un nokļūstot mājās pēc pāris dienām, atliek konstatēt, ka daļa vākuma ir sapuvusi vai appelējusi.

Īstais darbs sēņu noteikšanā sākas ziemā pie mikroskopa. Izžāvēti sēņu augļķermeņi pilnīgi zaudē savu sākotnējo izskatu un laikus nepierakstītās pazīmes nu ir zudušas uz visiem laikiem.

Tāds izskatās sēņu herbārijs muzeja krājumā

Sēņu sistemātika ir sarežģīta, mainīga, dažādos noteicējos atšķirīga. Vienam autoram suga ir suga, otram varietāte, trešajam citas sugas sinonīms. Daudzās ģintīs sugu pazīmes ir ļoti neskaidras un savstarpēji pārsedzas. Vispār jau nopietni mikologi “iet dziļumā” un nodarbojas tikai ar vienu dzimtu vai ģinti, nevis pēta, kā mēs Latvijā, pāri par tūkstoti cepurīšu sēņu sugu uzreiz. Tomēr, neskatoties uz visām grūtībām un sarežģījumiem, sēņu pētīšana ir ļoti interesanta un aizraujoša. Katru gadu tiek atrastas Latvijai jaunas sēņu sugas, jaunas retu sugu atradnes. Sēņu valsts ir tik plaša un tik maz izpētīta, ka darāmā vēl ļoti daudz.

Foto: D. Meiere, I. Dāniele

Sagatavošanās darbi izstādei "Daba krāso"

Pirms kāda laika jau ziņojām par priekšdarbiem krāsaugu izstādei "Daba krāso". Tad nu šoreiz, kā jau solījām, par vilnas bumbiņu velšanu. Bet par visu pēc kārtas! Izstādes kuratore un botāniķe Janta Meža gatavošanās procesu salīdzina ar ražas vākšanu: "Septembra sākums mūs vēl lutina ar jaukiem laikapstākļiem, tāpēc varam doties prom no pilsētām, lai savāktu ziemai dažādus krājumus: dārzos āboli vācami, kartupeļi jārok, arī citi dārzeņi piebrieduši un labuma pilni gaida savu kārtu. Veselīgās pastaigas mežā lieliski var apvienot ar sēņu un ogu vākšanu, bet tam, kam negribas locīties, arī ir savs labums – var noķert vēl kādu saules stariņu uz degungala – tas taču arī ir veselības krājums ziemai!". Tāpat arī muzejā aktīvi noris ražas vākšanas laiks, vai, iespējams, precīzāk būtu teikt - krājumu veidošana ziemai.

Gatavojoties izstādei ziemā „Daba krāso”, kurā stāstīs un rādīs kā krāso ar augiem dažādu materiālu dzijas, uzskates materiālu sagatavošana aktīvi norit jau tagad. Muzeja darbinieki veļ un veļ vilnas bumbiņas no baltas un pelēkas vilnas. Vēlāk tās krāsosim dažādos toņos un izmantosim interaktīvās spēlēs. Lai uzveltu vienu bumbiņu, vajag apmēram 5 minūtes. Bet viena bumbiņa tas ir nieks! Izstādes aktivitātēm vajag apmēram septiņus simtus! Jā, tas jau ir kaut kas!

Izstādi veidojam, lai apmeklētājiem būtu iespēja iepazīt vienu no senajiem amatiem. Janta stāsta, ka "cilvēki jau izsenis jūsmoja par dabas krāšņumu un mēģināja atveidot to savos darinājumos. Senatnē ļaudis Latvijas teritorijā krāsoja dzijas tādu augu krāsvielās, kas auga tuvējā apkārtnē, kā arī vāca augus, kas deva pēc iespējas spilgtākus un noturīgākus toņus. Šī senā prasme latviešiem bija labi zināma līdz 19. gs. vidum, kad tirdzniecībā ienāca ķīmiskās krāsvielas. Tad pakāpeniski krāsošanu augos izmantoja arvien retāk, bet, par laimi, tā tomēr arī mūsdienās nav pavisam izzudusi no mūsu dzīvesziņas pūra.". Izstādes laikā ikvienam būs iespēja apgūt krāsošanu augu krāsvielās.

Attēlā visas vilnas dzijas ir krāsotas augu krāsvielās. Skaisti un dabiski!

Nākamreiz par to, kādus augus izmanto krāsošanai muzeja speciālisti un kādus toņus var no tiem iegūt.

Foto: Māris Upzars

Tie ir arī tādi...

Zaļi dzelteni svītrota zebra... Svītrota šokolāde... Violeti ķirši... Par ko te iet runa? Jā, jā, izrādās, esam nokļuvuši Dabas muzeja virtuālajā tomātu izstādē „Tomātu kolekcijas un veselības augu parāde”, kura tapusi sadarbībā ar Rīgas dārzkopības entuziastu klubu „Tomāts”. Tomātu izstāde vienmēr ir bijusi viena no vispiesātinātākajām izstādēm (līdzīgi kā ķirbju un sēņu izstādes).

Šogad izstādes atklāšanā tomātu audzētāji apmeklētājus pārsteidza ar degustāciju. Protams, tā bija tomātu sulu!

Šis dārzenis, jeb zinātniski pareizāk būtu teikt - oga, lielākajai daļai cilvēku asociējas ar kaut ko apaļu un sarkanu, mēdz būt ļoti daudzveidīgs. No tumšvioletā „Melnā prinča” līdz gaiši dzeltenajai, gandrīz baltajai „Sniega pikai”. No krietnu puskilogramu svarīgiem gigantiem, līdz sarkaniem un dzelteniem zirnīšiem.

Nokarenie tomāti krāšņumā var sacensties ar dažu labu puķi

Pat ja dārzkopībai pieejamā teritorija ir tikai balkons (vai palodze), tomātu audzētāji ir parūpējušies, lai arī pilsētnieks varētu tikt pie paša audzēta tomātā. Bet tiem, kuriem ir savs dārziņš, atliek izvēlēties, vai paļauties uz laika apstākļu labvēlību, un tomātu stādīt klajā laukā, vai tomēr rūpēties par kādu siltumnīcas lutekli.

Tomāti ir cēlušies Dienvidamerikā. Sākotnēji tie tika uzskatīti par veselībai nevēlamiem un audzēti tikai dekoratīviem nolūkiem. Mūsdienās ir zinātniski pierādīts pretējais – tomāti ir ne tikai nekaitīgi, bet pat ļoti veselīgi. Recepšu klāsts, kurās izmantojami tomāti ir ļoti plašs un daudzveidīgs. Daudzu tautu ēdienkartē tie kļuvuši par ikdienišķu un pat neatņemamu sastāvdaļu. Pēc uzturzinātnieku ieteikumiem cilvēkam gadā būtu jāpatērē vismaz 20 kg tomātu.

Nāc un izvēlies savai garšai tīkamākos, jo pie mums vari apskatīt Latvijā lielāko tomātu kolekciju! Vienu mirklīti... kas ta' tas. Melotrija - ogu gurķis.. Tie ir mazi gurķīši, kas pēc izskata atgādina mazu arbūzu. Un vēl un vēl un vēl - pasaulē asākais pipars, paprika, arbūzi, melones, ārstniecības augi...

Foto: U. Bērziņa, L. Vagoliņa