pirmdiena, 2012. gada 3. septembris

Uzmanību - nāves eņģelis!

Tuvojas ikgadējā "Sēņu izstāde". Piecas dienas, no 12. - 16. septembrim, Dabas muzejā plosīsies sēņu drudzis. Sēņu ražas laikā mūsu mikoloģe Inita Dāniele pastāstīja par īpaši indīgo sēni - balto mušmiri un tai līdzīgām sēnēm.


Šogad mežos ļoti bieži sastopama baltā mušmire Amanita virosa. Tā ir viena no visindīgākajām Latvijas sēnēm. Baltā mušmire aug egļu mežos, tai ir koši balta, zīdaini spīdīga cepurīte, uz kuras parasti  nav nekādu plēkšņu (atšķirībā no bālās mušmires). Lapiņas ir baltas pat vecām sēnēm. Pie kātiņa pamata sēnei ir bumbuļveida paresninājums (kā visām mušmirēm). Gredzens ātri izzūdošs.


 
Baltā mušmire aug egļu mežos. Īpaši jāuzmanās no pavisam jaunām sēnītēm, kas kā mazi podiņi izbāzušas nevainīgi baltās, tīrās cepurītes no sūnām. Šādā skaistulītē slēpjas Nāve! Noteikti apskatiet kātiņa pamatni un lapiņas! 


Sēne ir ļoti bīstama tādēļ, ka saindēšanās pazīmes parādās vēlu, pat pēc vairākām dienām. Toksīni iedarbojās uz aknu un nieru šūnām, tāpēc gadās, ka cilvēku glābt var tikai aknu transplantācija, vai pat tas nelīdz... Ne velti briti šo sēni sauc par destroying angel - nāves eņģeli.


Gliemežu apgrauzta baltā mušmire. Tā nav taisnība, ka indīgās sēnes tārpi (patiesībā sēnes ēd dažādu kukaiņu kāpuri) neēd. Gliemeži, sēņodiņu un citu kukaiņu kāpuri labprāt mielojas ar indīgajām sēnēm.


 

Līdzīgā sēne - bālā mušmire Amanita citrina. Tā ir vāji indīga, aug priežu mežos. Smird pēc sasmakuša kartupeļu pagraba. Atšķirībā no baltās mušmires, tās cepurīte ir dzeltenīga, ne tik smaila un klāta ar plēksnēm. 


Līdzīga sēne - dzeltējošā atmatene. Vecākām sēnēm lapiņas nekad nav baltas! Mazas sēnes ir ļoti līdzīgas. Var gadīties, ka atmateņu bariņam pa vidu aug viena, pavisam maza baltā mušmire. Jāpārbauda katra sēne!


 
Mušmire un atmatene. Kura ir kura, vai tagad atšķirsiet?


 
Vēl viena līdziniece galvas jaukšanai - riekstu sārtsporene Leucoagaricus naucinus. Līdz šim šo sēni Inita ir atradusi tikai Rīgas zālājos. Atšķirībā no atmatenes, ilgi saglabājas baltā lapiņu krāsa, tikai vecām sēnēm lapiņas ir sārtas. Kā redzams, pie kātiņa pamatnes nav tāda bumbuļa un maksts, gredzens kā šaura stīpiņa. Ēdama.


 
Visindīgākā sēne pasaulē ir zaļā mušmire Amanita phalloides. Aug zem ozoliem, iedarbība tādi pati, kā baltajai mušmirei.


Foto: Inita Dāniele

piektdiena, 2012. gada 11. maijs

Pelikāns pieneņu pļavā


 
Iestājoties pavasarim, uz dzimto pusi atlido gājputni. Līdz ar vieniem, arī negaidīti ciemiņi no dienvidiem. Droši vien jau būsi dzirdējis par pāris zivju mīļotājiem! Šogad Latvijā novēroti jau divi  dienvidnieki - sārtie pelikāni. Pirmais pelikāns tika novērots 14. aprīlī Beverīnas novadā (kurš tagad jau kādu laiku uzturas Ilūkstes novadā, netālu no Daugavpils). Savukārt, otrs pelikāns pie mums ieradās vēlāk un jau vairākas dienas  uzturas Vallē (Vecumnieku novadā), zivju dīķa krastā. Vai  nu pavasarim iesitoties galvā, vai citu, mums īsti nezināmu iemeslu dēļ pagājušā gadā izšķīlušies pelikānu jaunieši ir atceļojuši pie mums.  Lai gan, kā pastāstīja Dmitrijs, jaunajiem putniem šāda veida klejojumi ārpus sava ierastā areāla ir normāla parādība. Ligzdot tie sāks tikai savas dzīves 3 - 4 gadā. Latvijā jau iepriekš ir novēroti sārtie pelikāni (pēc oficiālajiem datiem veselas četras reizes). 

Lūk, ziņa, patiesībā ļoti iepriecinoša dabas vērotājiem. Nepagāja ilgs laiks, kad pelikāna vērošanas komanda no Dabas muzeja devās ceļā uz Valli - Dmitrijs, Normunds, Rūta, Una, Eleonora, Jānis un Monta.


 Aizrautīgā putna vērošana ar teleskopu to pārāk nesatrauca

"Mūsu apciemojuma brīdī putns gulēja krastā. Pamanot cilvēkus, tas piecēlās kājās un modri skatījās, kas tad tagad notiks. Putnu lieki netraucējām un tuvāk par 20 metriem tam netuvojāmies." Dmitrijs

"Kopumā iespaids bija diezgan nereāls - pavasarīga, Latvijai ierasta pieneņu pļava un uz šī fona eksotiskais dienvidu viesis..." Una

Dabas muzeja ornitologs Dmitrijs Boiko

 Sārtais pelikāns pie zivju dīķa

Foto: Una Bērziņa, Jānis Dreimanis, Dmitrijs Boiko.

pirmdiena, 2012. gada 26. marts

Kad pamostās skudras?

Pļavas mežskudras Formica pratensis

Latviešu ticējumos ir minēts, ka Ģertrūdes dienā - 17. martā, mostas visa dzīvā radība. Muzeja entomologs Jānis Dreimanis nolēma pārbaudīt, vai arī skudras zina, ka tām šajā dienā jāceļas! Domāts darīts - Jānis devās aplūkot tuvākos no viņam zināmajiem skudru pūžņiem.

"Rīga. Pusdienas laiks. Pieeju pie vītolu audzītes, tostarp viena diezgan liela koka, kur pagājušogad redzēju rosāmies spožo skudru Lasius fuliginosus straumīti. Melnas, spīdīgas, šīgada īpašā kukaiņa godam vēl nenominētas, tās staigāja vākdamas sev un saviem kāpuriem barību. Šodien tukšā, nevienas skudras. Kokus pārskrien pa kādam zirneklītim, kas meklē kādus vēl iemigušus vai mostošos kukaiņus, kas tam būs par barību. Tā kā spožās skudras pārziemo zemsedzē, zemē zem koka, tad nav pārsteigums, ka saules sasildītās zemes virskārtas siltums nav līdz viņām aizkļuvis. Zeme vēl mitra, zābaki grimst dažus centimetrus dziļos dubļos. Tālāk zeme vēl cieta.

Kokā mīt spožās skudras

Ogre. Pāris stundas pirms saulrieta. Pļavas mežskudru Formica pratensis pūznis gaišajā, pret atklāto vietu pavērstajā pusē ņudz. Pūznim saules pusē dažas rievas. Vai sniega ūdeņi mazajā nogāzītē būtu izskalojuši citkārt tik stipro pūzni? Pūznī iekritis zars, tas nedaudz sabojājis tā virspusi. Noņemu to uzmanīgi, malkai noderēs. Skudrām tas būs par lielu, kā tādi ragi visu laiku rēgosies virs pūžņa. Skudras ņudz un turpina lēnām taisīt ciet savas mājas jumtu. Apeju pūznim no otras, pret mežu vērtās puses. Tikai dažas skudras. acīmredzams gaisma, un saules siltums ir padarījis darbu saules pusē, tur pūznis ir sauss un siltums aicinājis iziet skudras saulainajā pusē. Vai dažas skudras, kas pārvietojas pa ēnas pusi varētu būt izlūki, kas apzina pūžņa kopējo stāvokli? Nu ja, mežkudrām jau kupolveida pūznis, kas paceļas virs reljefa un pavasarī ātrāk uztver saules starus, ātrāk liek nokust sniegam. Tas ātrāk nožūst un sasilda pūžņa iekšpusi. Skudras pamostas, skudras sāk darboties sava kopējā mājokļa labā.

Pļavas mežskudru pūznis

Nolemju aiziet arī līdz sev zināmajam spožās skudras pūznim Ogrē. Egle, ar dobumu, saulainā vietā stāvoša. Varbūt šeit skudras varētu būt aktīvas atšķirībā no Rīgas pūžņa. Varbūt tur saule viņas jau ir izaicinājusi? Cerības ir nedaudz, jo Ogrē tomēr nedaudz vēsāks kā Rīgā. Bet ja nu tomēr? Arī šeit nekā. Jāgaida līdz citai nedēļai, līdz citai nedēļas nogalei, kad atkal šeit būšu. Varbūt Māras dienai?"

Bet šodien, skatos laukā pa logu - daba ir pamodusies!

Foto: Jānis Dreimanis

otrdiena, 2012. gada 17. janvāris

Kā neapjukt čūsku valstībā?

Dabas muzeja Gada dzīvnieks 2012 Gludenā čūska

Par šī gada galveno dzīvnieku ir kļuvusi gludenā čūska Coronella austriaca. Tulkojot no latīņu valodas Coronella - neliels kronītis (čūskai uz galvas ir ornaments) un austriaca - no Austrijas.
Jau trīspadsmito gadu Latvijas Dabas muzejs ieceļ kādu no Latvijas dzīvniekiem īpašā godā. Šoreiz sanāca, ka tikāmies trīspadsmito reizi trīspadsmitajā janvārī! Tas čūskām piestāv.. Esam oficiāli aizvadījuši sikspārņa Eiropas platauša gadu un liekam jaunu bildi iekšā!

Galvenais priekšnoteikums Gada dzīvnieka titulam ir tas, lai suga būtu aizsargājama. Izvēli ietekmē aktuāls vai dažreiz arī nejaušs notikums. No Latvijā sastopamajām trim čūskām, gludenā čūska ir ļoti reta, jo Latvija ir tās izplatības areāla ziemeļu robeža. Piemēram, Igaunijā šī čūska nav nemaz sastopama. Pagājušajā gadā tika atklāta jauna atradne Ādažu aizsargājamo ainavu apvidū, tāpēc, šogad, pievēršot čūskai uzmanību, ļoti ceram atrast jaunas atradnes.

Zooloģijas ekspozīcijā atrodas gludenās čūskas stends, nāc un apskati, jo tajā ir redzams unikāls slapjais eksponāts, kur redzams kā gludenā čūska mielojas ar ķirzaku. Muzeja krājumā ir neliela čūsku kolekcija, pārsvarā tie ir slapjie preparāti. Kolekcijai ir liela vēsturiskā vērtība. Piemēram, mums ir gludenās čūskas āda, kas datēta ar 1927. gadu; uzšķērsta gludenā čūska, kurai kuņģī redzama norīta čūska; divgalvains zalktis u.c.

Gludenā čūska mielojas ar ķirzaku

Odze

Zalktis

Akcijas Gada dzīvnieks 2012 zinātniskais konsultants ir herpetologs (rāpuļu un abinieku pētnieks) Andris Čeirāns. Atklāšanas pasākumā Andris stāstīja par Latvijā mītošo čūsku bioloģijas un ekoloģijas jautājumiem un aicināja ziņot par gludenās čūskas novērojumiem. Ja redzat čūsku dabā, nofotografējiet to un foto ievietojiet dabas novērojumu portālā Dabasdati.lv.

Aicinām ziņot

Tagad ir pienācis laiks pastāstīt nedaudz vairāk par to, kā neapjukt čūsku valstībā. Latvijā sastopamas triju sugu čūskas un viena bezkāju ķirzaka.

Zalktis Natrix natrix viegli pazīt pēc diviem labi saskatāmiem gaišiem, dzeltenīgiem vai baltiem plankumiem galvas abās pusēs. Acs zīlīte ir apaļa. Mugurpuses zvīņas nav gludas – tām ir gareniski ķīlīši. Garākā Latvijas čūska: 1m, pat 1,5m. NAV INDĪGS.

Zalktis

Odzes Vipera berus krāsa ir no gaišpelēkas vai gaiši dzeltenbrūnas līdz tumši sarkanbrūnai un pat pilnīgi melnai. Visvieglāk odzi pazīt pēc zigzaga zīmējuma, kas stiepjas pār muguru. Diemžēl sastopamas arī pilnīgi melnas vai sarkanīgi brūnas odzes bez zigzaga zīmējuma. Mugurpuses zvīņas nav gludas – tām ir gareniski ķīlīši. Uz galvas ir tumšs X veida zīmējums. Vienīgā Latvijas čūska ar vertikālām acs zīlītēm. Līdz 75cm gara. INDĪGA.

Odze

Glodene Anguis fragilis ir bezkāju ķirzaka. Tās mugurpuse ir dažādos pelēcīgi brūnos toņos ar bronzas mirdzumu. Acu plakstiņi kustīgi (nav saauguši kā čūskām). Galva tikpat plata, cik viduklis, aste – ar strupu galu. Zvīņas gludas. Vēdera apakšpusē ir sīkas ragvielas zvīņas, tāpat kā citur uz ķermeņa (čūskām uz vēdera – paralēli vairodziņi). Briesmu brīdī spēj nomest asti. Garums līdz 55 cm. NAV INDĪGA.


Glodene - bezkāju ķirzaka

Ir tāds ticējums: čūskas vajag, lai tās zemes nelabumu izsūc un cilvēki varētu dzīvot. Tad nu lūk - saudzēsim čūskas un dzīvosim laimīgi!

Foto: Andris Čeirāns, Uģis Piterāns, Inga Seņavska