Baltā truša gadā mīļdzīvnieku izstāde bija īpaši daudzveidīga. Apmeklētāji varēja novērtēt ne tikai ierastās trušu šķirnes un seskus, bet arī dažnedažādus līdz šim izstādē neredzētus dekoratīvos grauzējus – kailās žurkas, smilšu peles, Kairas adatpeles, salīdzinoši nesen (tikai pirms 10 gadiem) pieradinātās strīpainās peles un degu, kas aiz labsajūtas pat dziedāja serenādes.Mīļdzīvnieki šogad tika īpaši lutināti, jo daudzi apmeklētāji neieradās tukšām rokām, bet gan ar sarūpētiem gardumiem – burkāniem.
Kā ikkatru gadu izstādē piedalījās arī ilggadējā čempione barjerlēkšanā – trusene Paulīne, kas pārliecinoši demonstrēja savas spējas, kas pēc audzētājas Mirdzas Siliņas vārdiem, Paulīnes dzimtai piemīt jau vairākās paaudzēs.
Šī gada izstādē jaunums bija arī daudzās dažādu šķirņu pelītes, no kurām dažas pamanījās pat vairākkārtēji izbēgt. Viena no tām – mājas pele – izbiedēja rozetveida šķirnes jūras cūciņu, kuras būrī tā bija ieklīdusi. Cūciņu nācās izcelt no būra, lai tiktu klāt zem seguma palīdušajam bēglim. Tur nešpetnā pele arī tika notverta un droši nogādāta atpakaļ savā būrī.
Pēc izstādes noslēguma 27. marta svētdienā viss, kā ierasts, tika novākts, dzīvnieki aizvesti un izstāžu zāle sakopta. Nākamās nedēļas sākumā tika uzsākta gatavošanās izstādei „Putnu dārzs”. Izstādes noformējumam, lai zāles palodzes atdzīvinātu ar zaļu zālīti, tika iesēti mieži, pārklāti ar plēvi un atstāti izstāžu zālē uz grīdas. Pēc pāris dienām, nākot laistīt augsni, izstāžu organizatore Ģertrūde pamanīja ko savādu – ap trauku bija izkaisīta zeme un paceļot plēvi bija redzams, ka augsnē izrakta neliela bedrīte. Palūkojoties apkārt, netālu bija manāmi nezināmas izcelsmes ekskrementi. Tika pieaicināta muzeja zooloģe, kura pavēstīja, ka izstāžu zālē visticamāk iemitinājies kāds mazs grauzējs. Ģertrūde augsni ar graudiem izlīdzināja, aplaistīja un atstāja turpat, kur iepriekš. Nākošā dienā nākot aplūkot dīgstošos miežus Ģertrūde ievēroja, ka traukā kaut kas kustās, pacēla plēvi un ieraudzīja mazu, pelēku bumbulīti, kas kūņojas pa augsni. Ģertrūde ātri noreaģēja un centās noķert veiklo dzīvnieku. Pēc salīdzinoši neilgiem pūliņiem dzīvnieks, kā izrādījās – kāmis – tika notverts un ievietots vienā no būriem, kas tika atvesti putnu izstādei. Sazinoties ar sīkdzīvnieku audzētāju Jeļenu tika noskaidrots, ka kāmim nepieciešams ūdens, maize un siens, kas arī tika sagādāts. Šis dzīvnieciņš savā vaļā izstāžu zālē bija nodzīvojis četras dienas pēc izstādes noslēguma.
Taču ar to vēl viss nebeidzās. Nākošajā dienā kāmja būrī vairs nebija. Kāmis, ko mēs dēvējām par Pēdējo Mohikāni atkal bija izbēdzis un siroja pa muzeja izstāžu zāli. Dzīvnieks nespēja turēties pretī izliktajam vilinājumam – graudiem, ūdenim, burkāna gabaliņiem un tika veiksmīgi notverts arī otro reizi. Šoreiz ievietots drošākā būri, nākamajā dienā kāmis tika nogādāts saimnieces rokās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru