Vai viegli pētīt sēnes?

Sēnes jau no laika gala ir bijušas vieni noslēpumaini radījumi. Īpatnējās uzbūves dēļ tās nevar pieskaitīt ne augu, ne dzīvnieku valstij, tādēļ atsevišķi tiek izdalīta vēl arī sēņu valsts. Latvijā sēņu pētīšana vēl aizvien ir tumšais lauciņš. Un nav arī brīnums! Dažādu sēņu sugu ir tik ļoti daudz – cepurīšu sēņu vien ir pāri tūkstotim! Kur nu vēl visas pārējās – piepes, pūpēži, rūsas un miltrasas... Bet tos sēņu pētniekus varam saskaitīt uz pirkstiem. Pie mums, Dabas muzejā, iekārtojušās divas sēņu pētnieces – Inita un Diāna.

Inita Dāniele vāc sēnes Dabas muzeja sēņu izstādei

Diāna Meiere ar Tofi dodas meklēt trifeles

Tofis jau kļuvis par slavenību

Varētu domāt, ka sēnes ir neaprēķināmi un nepateicīgi radījumi un prātīgs cilvēks tām klāt neķeras. Tomēr, sēnēm ir arī savas labās rakstura iezīmes. Salīdzinot ar citiem pētījumu objektiem, tās nekož, ja paņemtas rokā un nebēg projām, ja kāds tās grib tuvāk apskatīt. Neskatoties uz to visu, sēnes spēj sagādāt pētniekam ne mazums raižu.

Šai sēnei ir lapiņas, vai stobriņi?

Lai gan siltā laikā vismaz dažas sēņu sugas var atrast vai visu gadu, galvenā sēņu augšanas sezona ir īsa. Visvairāk sēnes var ieraudzīt laika periodā no maija līdz novembrim, bet īstais sēņu laiks ir no augusta līdz oktobrim. Ja vasara ir sausa, sēņu pētnieks, klaiņodams pa izkaltušajiem mežiem, var tikai sērīgi nopūsties, vaimanāt un minēt, kādas sēņu sugas te VARĒTU augt, JA LĪTU LIETUS.

Marasmius rotula

Sparassis crispa

Laccaria amethystea

Sparassis crispa

Kārtīgs botāniķis (augu pētnieks) spēj noteikt arī nokaltušus un neziedošus augus, bet mikologs (sēņu pētnieks) nevar noteikt sēni, ja nav redzams tās augļķermenis. Nepietiek ar to, ka substrātā (augsnē, koksnē, nobiru slānī) cauru gadu stiepjas sēņu micēlijs. Jo sēņu augļķermeņi, atkarībā no sugas, var parādīties ne katru gadu, pie tam tikai uz dažām dienām, vai kā dažām tintenēm, tikai uz pāris stundām.

Tad, kad Daba apžēlojas par nabaga pētnieku un tomēr atsūta siltu sēņu lietu, visas sēnes, kuras nocietušās augt un vairoties, sprāgst reizē no zemes laukā – gan vasaras sugas, gan vēlās rudens sugas kopā. Pētnieks sajūsmināts metas mežā un pirmajā stundā vākums jau pārsniedz dienas normu.

Ļoti laimīgais sēņotājs Aigars ar pilnu sēņu grozu

Te nu jāpiebilst, ka nepietiek sēnes vienkārši samest grozā, katrai sugai turpat lauka apstākļos būtu jāveido smalks apraksts. Jāpieraksta cepurītes, kātiņa izmēri un krāsu nianses, jāatzīmē visādu zvīņiņu, pūciņu, tīmeklīšu, gredzentiņu un citu smalku veidojumu esamība vai trūkums, pat sēnes garša un smarža, kā arī vieta un substrāts. Šādā veidā kārtīgus aprakstus var iegūt, ievācot desmit, augstākais divdesmit paraugus dienā.

Bet ko darīt, ja laika maz, citreiz vairs konkrētā teritorijā vairs neizdosies pabūt otrreiz, bet sēņu sugu aug simtiem? Tā nu pētnieks vismaz sākumā cenšas visu kārtīgi pierakstīt, vienlaikus gaiņājot uzmācīgos odus un traušot no sejas lietus lāses. Dienas gaitā pieraksti kļūst aizvien skopāki, cerībā pabeigt “kaut kad vakarā”. Vakars rudens pusē pienāk ātri, ja jānakšņo teltī, sliktos laika apstākļos turpināt darbu ir gandrīz neiespējami.

No nemitīgajām lietavām reizēm piemetas iesnas, un vairs nevar saost noteicējā minēto vājo miltu smaržu, kas izrādās svarīga pazīme, piemēram, dažu sārtlapīšu noteikšanā. Ļoti svarīga īpašība ir arī garša, piemēram, bērzlapes noteikti jānogaršo, bet dažas no tām ir ļoti sīvas, līdz ar to nogaršošana nemaz nav tik patīkama. Arī krāsu nianses mākslīgajā apgaismojumā vairs nevar atšķirt - ej nu saproti, vai cepurīte ir brūnpelēka vai pelēkbrūna! Ne vienmēr šādos apstākļos ir iespējams sēņu herbāriju izžāvēt, un nokļūstot mājās pēc pāris dienām, atliek konstatēt, ka daļa vākuma ir sapuvusi vai appelējusi.

Īstais darbs sēņu noteikšanā sākas ziemā pie mikroskopa. Izžāvēti sēņu augļķermeņi pilnīgi zaudē savu sākotnējo izskatu un laikus nepierakstītās pazīmes nu ir zudušas uz visiem laikiem.

Tāds izskatās sēņu herbārijs muzeja krājumā

Sēņu sistemātika ir sarežģīta, mainīga, dažādos noteicējos atšķirīga. Vienam autoram suga ir suga, otram varietāte, trešajam citas sugas sinonīms. Daudzās ģintīs sugu pazīmes ir ļoti neskaidras un savstarpēji pārsedzas. Vispār jau nopietni mikologi “iet dziļumā” un nodarbojas tikai ar vienu dzimtu vai ģinti, nevis pēta, kā mēs Latvijā, pāri par tūkstoti cepurīšu sēņu sugu uzreiz. Tomēr, neskatoties uz visām grūtībām un sarežģījumiem, sēņu pētīšana ir ļoti interesanta un aizraujoša. Katru gadu tiek atrastas Latvijai jaunas sēņu sugas, jaunas retu sugu atradnes. Sēņu valsts ir tik plaša un tik maz izpētīta, ka darāmā vēl ļoti daudz.

Foto: D. Meiere, I. Dāniele