 |
| Autores foto |
Bija 2008. gada vasaras vidus, karsta, saulaina jūlija
diena. Es biju nesen uzsākusi strādāt par vides inspektori Ķemeru nacionālajā
parkā. Kā jau pieklājas jaunam darbiniekam, attieksme pret darbu pārdabiski
apzinīga, un, kā to vērtēju, šodienas acīm raugoties, vecākajiem kolēģiem
reizēm pat traucējoša. Tieši tāpēc, lai lieki nelēktu acīs ar savu apzinīgumu,
labprāt mēdzu teritorijas apsekošanas pārbaudēs doties viena pati. Atšķirībā no
reizēm, kad darbs mani atrada dziļi meža biezoknī (nelegāli nocirsti koki,
izgāzti atkritumi u.c.), šajā reizē pārsteigums gaidīja ceļmalā, dodoties no
Tukuma uz Ķemeriem pa Smārdes ceļu.
Tur nu viņš gulēja - kādas steidzīgas mašīnas
notriekts, pavisam beigts un, cik vien iespējams, uzpūties un nelabi smirdošs. Āpsis
Aizgājējs. Neiedziļinoties sīkumos par nelaiķa Āpša kunga (vai kundzes? - to
notikuma kopējās negatīvās gaisotnes dēļ neienāca prātā noskaidrot) sadalīšanās
pakāpi, atgādināšu, ka bija karsta vasaras diena, un bojā gājušais šķita
ceļmalā nogulējis vismaz dienas trīs.
Biju nonākusi dilemmas priekšā - vai nu izlikties,
ka šī tikšanās nav notikusi, vai tomēr godināt aizgājēju ar cieņpilnu attieksmi
un nogādāt viņa mirstīgās atliekas piemērotākā vietā. Izvēlējos otro variantu,
sameklēju auto bagāžniekā savus allaž noderīgos "līķu cimdus" (tos
pašus, kas jau bija lietoti kāda nabadziņa baltā stārķa atlieku pārvietošanai
uz ceļmalas grāvi) un ķēros pie smagā darba. Jā, smags tas bija gan tiešā, gan
pārnestā nozīmē. Varēju vien minēt, vai nelaiķis bijis sieviešu kārtas un savu
nāvi sagaidījis, būdams gaidībās, vai arī nāves iestāšanās palielinājusi
dzīvnieka svaru dubultā, bet šis "pēdējais gājiens" bija tiešām
mokošs.
Šajā ceļa posmā nebija ceļmalas grāvja, toties bija
ceļmalas kalns. Nu, ne jau milzu kalns; tādu, kā zināms, Latvijā vispār nav.
Šis nelielais paugurs mums ar Āpsi Aizgājēju bija īsts Golgātas ceļš. Stiepu
nabadziņu aiz pakaļkājām, cienot izdzisušo dzīvību, vairījos no ķermeņa
vilkšanas pa zemi, kopumā sagādājot mokas gan pati sev, gan, iespējams, arī
mirlam, uz kuru tajā brīdī jau sāku izjust nepelnītas dusmas. Tomēr biju cieši
apņēmusies tikt līdz paugura augšpusei, pa kuru stiepjas elektrolīnija, lai
nelaiķis nonāktu dabiskā meža vidē, kur tad gan jau lapsas un citas
ieinteresētas personas parūpēsies par viņa turpmākajām pārvērtībām. Iespējams,
ja man līdzi būtu bijusi lāpsta, es būtu izvēlējusies vienkāršāku veidu, kā
atbrīvot ainavu no Āpša Aizgājēja. Taču lāpstas nebija, un es turpināju
"līšus līst" kalnup.
Kalna augšpusē izrādījās, ka elektrolīnijas kopēji
bija nozāģējuši līnijai tuvāk augošās priedītes un krūmus. Nozāģētie koķeļi
mētājās krustu šķērsu, tādēļ ceļš lejup uz pretējo paugura pusi nebija lāgā
pieveicams ne man, ne Āpsim, ne kopā, ne atsevišķi. Atstāt šo saulainajā
pakalnā žūstam? Tas jau daudz neatšķirtos no pamešanas ceļmalā, tā man likās.
Lejpuses mežmalītē jauka ēniņa, tur viņam būtu īstā vieta. Un šis laikam bija
tas brīdis, kad viss mans lielais cieņas apjoms pret nelaiķi bija izsmelts, jo
ne mirkli nešauboties, es atvēzējos un ļāvu Āpša gurušajām miesām doties pēdējā
lidojumā lejup - uz to ēnaino mežmalīti. Vai nu biju pārvērtējusi savus spēkus,
vai Āpša gars lika viņam piezemēties straujāk, tomēr līdz mežmalītei mans aizbilstamais
netika. Ar satriecošu skaņas efektu tas nobūkšķēja uz kāda puspiekalnē vēl
nesen zaļojušās priedītes celma, atklājot pavisam nebaudāmu ainu. Laidos prom,
ko kājas nes, lai arī zināju droši, ka pakaļ man neviens nedzīsies. Vēl ilgi
pēc tam, braucot garām traģēdijas vietai, ne nu gluži piestāju ziedus nolikt,
bet piedomāju gan, lai nu viņam āpšu debesīs viegli un lai neļaunojas uz mani
par dīvaino izvadīšanu. Un tikai tagad, pēc astoņiem šajā darbā pavadītiem
gadiem, varu mierīgi un bez emocijām atcerēties drūmo gadījumu. Kaut gan, nē -
emocijas tomēr nav zudušas pavisam, jo sirdsapziņa pat tagad īsti neļauj
notikušo apsmaidīt no sirds. Kā nekā gēnos cieņa pret mirušajiem vēl
saglabājusies.
Aija Balandiņa
Dabas aizsardzības pārvaldes dabas izglītības
speciāliste
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru