Nesen saņēmām pirmo personīgo āpša stāstiņu. Paldies iesūtītājai!
Savu bērnību pavadīju Vidzemē. Bijām trīs māsas,
vesela meiteņu brigāde. Kamēr vēl negājām skolā, mūsu ikdiena pagāja, klaiņojot
pa Cesvaines nomales laukiem un mežiem.
Tikko dabā kaut kas sāka plaukt un zaļot devāmies
dabā. Viens no mūsu klejojumu galamērķiem bija Āpšu kalniņš. Tas atradās lauka
vidū, pašā augstākajā vietā, apaudzis ar ošiem un citiem, mūsu izpratnē, ļoti
lieliem kokiem. Pašā kalniņa centrā atradās āpšu alas, tā vismaz teica
pieaugušie. Gadu no gada mēs trijatā devāmies svētceļojumā uz šo vietu, cerībā
ieraudzīt āpsi. Sajūtas bija ļoti satraucošas, vienlaikus ar cerībām satikt
mistisko dzīvnieku, izjutām arī bailes –
ko darīt, ja āpsis tiešām parādīsies.
Vēl šodien atceros to smaku, kura bija jūtama alu tuvumā. Ar šodienas
prātu domājot, vairs neesmu pārliecināta par to, vai alas tiešām piederēja
āpšiem vai varbūt tomēr lapsām. Un kalniņš, kas nesa Āpšu vārdu, bija jāpārsauc
par Lapsu vai Kūmiņu kalniņu.
Ineta, Rīgā
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru