Senāk latvieši līgojuši līdz pat Pēterdienai, tas ir, līdz 29. jūnijam! Un kā lai tā nedarītu, jo līgodziesmu pūrs taču kārtīgi bija jāizcilā, lai līdz nākamajam gadam tas paliktu prātā. Latvijā visbiežāk ir pierakstītas tādas līgodziesmu melodijas, kuras citā gada laikā nemaz nedzied. Šīs dziesmas var atšķirt pēc tā, ka divrindes nobeigumā tiek dziedāts: „Līgo!” Reti arī: „Līgā, leigū, ļejego vai pat rūto”. Pavisam retas ir arī tādas Jāņu dziesmas, kur nav „līgo”, un tikai dziesmas vārdi norāda uz līgošanu, pušķošanu vai Jāņa cildināšanu. Latvijas Dabas muzejā līgodziesmas skanēja 15. jūnijā, kad saulīte vēl tik kāpa kalnā. Kopīgās dziesmās un rotaļās vienojās muzeja darbinieki, apmeklētāji un folkloras kopas „Savieši” dalībnieki (vadītāja A. Jātniece). Pirmā stāva vestibils bija par knapu, lai visi nostātos vienā aplī! Cerams, ka arī pašā Līgo vakarā cilvēki tik pat braši dziedāja un līksmoja, lai veicinātu auglību un veselību visam gadam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru