Ēst vai neēst – tāds ir jautājums

Aizrautīgiem sēņotājiem un mikologiem – sēņu pētniekiem viens no lielākajiem pavasara notikumiem ir pirmo sēņu parādīšanās mežā. Runājot par pavasara sēnēm, mēs parasti saprotam aromātiskās tumši un gaiši brūnās bisītes jeb murķeļus un lāčpurnus. Taču droši vien būsiet arī dzirdējuši, ka bisītes ir indīgas un labāk tās nelasīt, nepirkt un neēst. Tirgū piedāvājums ir, par saindēšanos ziņo reti. Tad kā tur īsti ir – ir tās galu galā indīgas vai nav?

Centrāltirgū pārdod bisītes

Sāksim ar to, ka par indīgu tiek uzskatīta bisīte, bieži vien saukta arī par murķeli. Tā aug pārsvarā skuju koku mežos, krāsa – tumšāk vai gaišāk brūna, cepurīte pēc formas atgādina rievotas smadzenes. Bisītes satur indīgas vielas, taču to daudzums atšķiras dažādos reģionos, kā arī mainās atkarībā no laikapstākļiem. Lai atbrīvotos no indīgajām vielām, kas ir gaistošas, iesaka sēnes vairākas reizes novārīt, nolejot katru reizi ūdeni vai vēl labāk – tās izžāvēt un lietot pēc vairākiem mēnešiem. Interesanti ir tas, ka ar bisīti esot iespējams saindēties, to pat neēdot – tikai ieelpojot to indīgos tvaikus sēnēm vāroties. Latvijā ir bijuši saindēšanās gadījumi, taču, šķiet, vairumā gadījumā cilvēkiem pēc bisīšu ēšanas nekādu sliktu seku nav. Tādēļ atstāsim to katra paša ziņā – ēst vai neēst...

Parastā bisīte

Tuvus bisīšu radiniekus – lāčpurnus – savukārt pieskaita pie ēdamajām sēnēm, pie tam daudzviet pasaulē tā ir augstu vērtēta delikatese. Latvijā aug vairākas lāčpurnu sugas, un ir ziņas, ka lāčpurnus var kultivēt.

Augstais lāčpurns

Mikoloģe Diāna ar dārzā atrasto lāčpurnu

Kā AS „Lauku avīze” tematiskajā avīzē „Sēņošana” apraksta Edgars Vimba, stādīšanai jāizvēlas saulains uzkalniņš mežā ar mālsmilts vai smilšmāla augsni, jāizveido dobītes, kurās rudens pusē vēlams iestrādāt ābolu pārstrādes atlikumus. Uz dobēm var dedzināt salmus, kartonu un papīru, pelnus iestrādāt augsnē. Pavasarī „stāda” lāčpurnus – nobriedušas sēņu cepurītes sasmalcina ap 1 cm lielos gabaliņos, iekaisa augsnē un pārklāj ar skuju nobiru kārtu. Vasarā būtu labo parūpēties, lai dobes neizkalstu. Nākamā gada pavasarī nobiru kārtu noņem un gaida pirmo ražu – tā var būt pat 2 kg no kv. metra. Pēc ražas novākšanas dobes atkal pārklāj ar nobirām un gaida nākamo gadu. Līdzīgi var rīkoties, ierīkojot dobi dārzā vai parkā.

Citiem var paveikties un lāčpurni dārza malā izaug bez sēšanas – tāds ir arī attēlā redzamais lāčpurns, kurš kopā ar diviem sugas brāļiem ir atrasts šopavasar kādā Saulkrastu dārziņā vietā, kur pagājušajā gadā noraktas ābolu paliekas. Lai veicas sēņu stādīšana!

Saulkrastu dārziņā atrastais augstais lāčpurns ar "brāļiem"