Nakts Latvijas Dabas muzejā

Šī gada 14. maija naktī jau piekto gadu pēc kārtas arī Latvijas Dabas muzejs piedalījās muzeju naktī. Kā allaž mūs sargāja Zemessardzes studentu bataljons, kas, lai arī kopā ar mums ir katru gadu, vienmēr izraisa neviltotu interesi lielākajā daļā apmeklētāju.

Šīs gada muzeju nakts tēma bija „Mūsu kaimiņi Rīgā”. No plkst.19:00 līdz pat 01:00 naktī bija atvērtas muzeja ekspozīcijas, kurās speciāli apspēlēta tēma par kaimiņiem. Ģeoloģijas ekspozīcijā – Akmeņi mums kaimiņos jeb no kā būvēta Rīga, Zooloģijas ekspozīcijā – Putni un zvēri Rīgā, Entomoloģijas ekspozīcijā – Zvīņene – kaimiņš vannas istabā un Botānikas ekspozīcijā – Īpašie kaimiņi – nezāles. Lieki piebilst, ka Zvīņenes aplūkošana USB mikroskopā un apraksts par to, kas tad tā īsti ir un cik bieži ar to nākas sastapties, vienaldzīgu neatstāja nevienu.

Lielu apmeklētāju interesi izpelnījās vēl neredzētais priekšnesums – daļa no Olgas Žitluhinas dejas kompānijas izrādes „Ursus maritimus”.

Kopumā šajā naktī uzņēmām vairāk nekā 8 000 apmeklētājus. Gaidām Jūs arī nākamgad!

Ēst vai neēst – tāds ir jautājums

Aizrautīgiem sēņotājiem un mikologiem – sēņu pētniekiem viens no lielākajiem pavasara notikumiem ir pirmo sēņu parādīšanās mežā. Runājot par pavasara sēnēm, mēs parasti saprotam aromātiskās tumši un gaiši brūnās bisītes jeb murķeļus un lāčpurnus. Taču droši vien būsiet arī dzirdējuši, ka bisītes ir indīgas un labāk tās nelasīt, nepirkt un neēst. Tirgū piedāvājums ir, par saindēšanos ziņo reti. Tad kā tur īsti ir – ir tās galu galā indīgas vai nav?

Centrāltirgū pārdod bisītes

Sāksim ar to, ka par indīgu tiek uzskatīta bisīte, bieži vien saukta arī par murķeli. Tā aug pārsvarā skuju koku mežos, krāsa – tumšāk vai gaišāk brūna, cepurīte pēc formas atgādina rievotas smadzenes. Bisītes satur indīgas vielas, taču to daudzums atšķiras dažādos reģionos, kā arī mainās atkarībā no laikapstākļiem. Lai atbrīvotos no indīgajām vielām, kas ir gaistošas, iesaka sēnes vairākas reizes novārīt, nolejot katru reizi ūdeni vai vēl labāk – tās izžāvēt un lietot pēc vairākiem mēnešiem. Interesanti ir tas, ka ar bisīti esot iespējams saindēties, to pat neēdot – tikai ieelpojot to indīgos tvaikus sēnēm vāroties. Latvijā ir bijuši saindēšanās gadījumi, taču, šķiet, vairumā gadījumā cilvēkiem pēc bisīšu ēšanas nekādu sliktu seku nav. Tādēļ atstāsim to katra paša ziņā – ēst vai neēst...

Parastā bisīte

Tuvus bisīšu radiniekus – lāčpurnus – savukārt pieskaita pie ēdamajām sēnēm, pie tam daudzviet pasaulē tā ir augstu vērtēta delikatese. Latvijā aug vairākas lāčpurnu sugas, un ir ziņas, ka lāčpurnus var kultivēt.

Augstais lāčpurns

Mikoloģe Diāna ar dārzā atrasto lāčpurnu

Kā AS „Lauku avīze” tematiskajā avīzē „Sēņošana” apraksta Edgars Vimba, stādīšanai jāizvēlas saulains uzkalniņš mežā ar mālsmilts vai smilšmāla augsni, jāizveido dobītes, kurās rudens pusē vēlams iestrādāt ābolu pārstrādes atlikumus. Uz dobēm var dedzināt salmus, kartonu un papīru, pelnus iestrādāt augsnē. Pavasarī „stāda” lāčpurnus – nobriedušas sēņu cepurītes sasmalcina ap 1 cm lielos gabaliņos, iekaisa augsnē un pārklāj ar skuju nobiru kārtu. Vasarā būtu labo parūpēties, lai dobes neizkalstu. Nākamā gada pavasarī nobiru kārtu noņem un gaida pirmo ražu – tā var būt pat 2 kg no kv. metra. Pēc ražas novākšanas dobes atkal pārklāj ar nobirām un gaida nākamo gadu. Līdzīgi var rīkoties, ierīkojot dobi dārzā vai parkā.

Citiem var paveikties un lāčpurni dārza malā izaug bez sēšanas – tāds ir arī attēlā redzamais lāčpurns, kurš kopā ar diviem sugas brāļiem ir atrasts šopavasar kādā Saulkrastu dārziņā vietā, kur pagājušajā gadā noraktas ābolu paliekas. Lai veicas sēņu stādīšana!

Saulkrastu dārziņā atrastais augstais lāčpurns ar "brāļiem"

Mazo Meža Dīvainīšu Top 10

Uzmini nu, kas tas ir! Kāds, kurš nekādi nespēj dzīvot bez meža. Un arī mežs bez viņa nevar. Kāds, kurš veidojis mežu. Un kāds, kurš mežu ļoti mīl. Pareizā atbilde ir – Mazais Meža Dīvainītis. Muzeja ekspozīcijās mēs izvēlējāmies pavisam desmit dīvainīšus. Maija mēnesī, pirms muzejs dodas vasaras atvaļinājumā uz mēnesi, ģimenes gaidīja (un vēl joprojām gaida) jauks pārsteigums! Piedalies arī tu trasītē „Mazais Meža Dīvainītis”. Bet pirms tam – iepazīsimies:

1. Lepidodendri ir mūsdienu staipekņu radinieki, kuri auga senajos mežos 300 miljonus gadu atpakaļ. Tajā laikā mežos varēja sastapt arī mūsdienu spāru radinieces, kurām spārnu pletums varēja sasniegt 70 cm. Lepidodendri izauga pat līdz 40 m garumam, tas ir tik pat, cik garākās priedes Latvijā. Lielākā daļa senāk dzīvojošo augu un dzīvnieku ir gājuši bojā, neatstājot nekādas pēdas. Nedaudzi ir saglabājušies līdz mūsdienām kā pārakmeņojumi – fosilijas. Bet daļa no senajiem mežiem ir izveidojusi kādu mūsdienu cilvēkam svarīgu lietu – derīgo izrakteni, kuru var kurināt un izmantot gan mājokļu apsildīšanai, gan elektrības ražošanai.

Karbona perioda mežs

2. Melnā dzilna ir Latvijas mežu vislielākais un vismelnākais dzenis. Tam ir koši sarkana micīte. Tāpat kā citi dzeņi, arī dzilna sev dzīvokli izkaļ pati, bet to lieto tikai vienu gadu. Nākamajā gadā brīvo dobumu var izmantot citi meža iemītnieki, piemēram, viena no mazākajām Latvijas pūcītēm – bikšainais apogs.

Bikšainais apogs

3. Sīlis ir īstens mežu draugs un pats aktīvi piedalās meža stādīšanā. Putns ziemai gatavo zīļu krājumus, tās paslēpjot zemē. Aizmirstās zīles izaugs par jaunu kociņu. Sīļa tuvākie radinieki ir citi vārnveidīgie putni. Atšķirībā no saviem meln-balt-pelēkajiem radiniekiem, sīlis ir sarkanbrūns. Uz spārniem putnam ir debeszili plankumi. Sīlis atdarina citu putnu dziesmas un citas skaņas, līdzīgi kā pelēkā vārna un mājas strazds.

Sīlis

4. Lidvāvere spēj planēt, izplešot sava pelēkā, pūkainā kažociņa ādas sānu kroku starp iztieptām ķepām. Par dzīvokli izvēlas dobumu vecā, resnā apsē, bet no pūcēm slēpjas eglēs. Par to, ka šis zvēriņš rosās naktīs, liecina viņa lielās acis. Un kas var būt lielāks gardums par apses pumpuriem!?

Lidvāvere http://www.videsvestis.lv/issues%5C088%5C25%5C3.gif

5. Augļsikspārņi ir vienīgie lidojošie zīdītājdzīvnieki. Tie dienas laikā kājām gaisā karājas koka zarā. Krēslai iestājoties, izpleš spārnus, un visu vēro ar lielajām acīm, meklēdami gatavākos un sulīgākos tropu meža augļus. Pēc maltītas sēkliņas no apēstajiem augļiem tiek aiznestas un nejauši iesētas jaunā vietā. Paturi prātā, ka visi Latvijā dzīvojošie sikspārņi barojas ar kukaiņiem. Latvijā ir sastopamas 16 dažādas sikspārņu sugas, no kurām viena – Eiropas platausis – ir Dabas muzeja gada dzīvnieks 2011.

Gada dzīvnieks Eiropas platausis

6. Lielais ozolu koksngrauzis ir vabole ar ļoti, ļoti garām ūsām. Vaboles kāpuri vairākus gadus dzīvo ozola koksnē un pamazām aizgraužas līdz pašai koka serdei. Latvijā šī vabole novērota vien pāris reizes.

Lielais ozolu koksngrauzis http://www.naturephoto-cz.eu/pic/ceteri/cerambyx-cerdo-62163.jpg

7. Jūraszirdziņš ir maza, neparasta zivtiņa. Dienā jūraszirzdiņš slapstās ūdenszāļu mežos, uzglūnēdams sīkām garnelēm, bet naktī apvij astīti ap kādas ūdenszāles stiebru, lai ūdens straumes guļot neaiznestu nezin kur.

Jūraszirdziņi

8. Parastais lāčpurns ir brūna un krunkaina sēne. Šķiet, tā atgādina lāča purniņu, tāpēc arī ieguvusi šādu neparastu nosaukumu. Lāčpurns aug pavasarī lapkoku mežos un ļoti draudzējas ar blakus augošajiem kokiem – palīdz tiem uzsūkt no zemes ūdeni, bet no koka saņem tā veidotās barības vielas.

Parastais lāčpurns

9. Meža silpurene ir skaista puķīte. Silpurene aug priežu mežos un uzzied agri pavasarī ar lieliem, violetiem ziediem, vēl pirms kokiem saplaukušas lapas. Viss augs – gan kāts, gan lapas, gan pumpuri – ir klāti ar pelēcīgiem matiņiem. Izskatās, ka tā, gluži kā mazs zvēriņš, ietērpusies siltā pūkainā kažociņa.

Silpurene no Ogres Zilajiem kalniem

10. Mežacūku ilkņi un citu dzīvnieku zobi senajiem cilvēkiem bijuši iecienīts materiāls, no kā izveidot rotas lietas – piekariņus. Veicot izrakumus senajās apmetnēs, piekariņus atrod arheologi. Atrastie zobi sniedz vērtīgu informāciju par seno cilvēku dzīvi. Attēlā ir redzami mežacūkas ilkņi – mūsdienu mednieku trofeja.

Mežacūkas ilkņi

Augu svaigums bioloģiskās daudzveidības mēnesī

Pasaulē 22. maijs tiek atzīmēts kā starptautiskā Bioloģiskās daudzveidības diena. Vārds bioloģiskā daudzveidība vai īsāk biodaudzveidība ir daudzreiz dzirdēts, bet kā mēs katrs to saprotam? Šķiet, vienkāršākais skaidrojums būtu – tas ir viss dzīvais mums apkārt, piemēram, augi, sēnes un dzīvnieki. Šajā gadā no dabas vērtībām tiek akcentēta mežos mītošo sugu daudzveidība.

Pie mums muzejā atzīmējam šo dienu visa mēneša garumā. Botānikas ekspozīcijā iespējams aplūkot dzīvos ziedaugus, kurus ievāc botānikas nodaļas darbinieces Rīgā un tās apkārtnē. Vai zināji, ka ziedaugu sugu skaits pasaulē ir mērāms vairākos simtos tūkstošu un pie mums Latvijā ir atrodamas aptuveni 1900 sugas?

Augi tiek ievākti pa ceļam uz darbu ielu un dzelzceļa malās, izvēloties skaistākās zāles un nezāles savos dārzos, kā arī braucienos uz Pierīgas mežiem. Vienlaikus ir redzamas 40 – 50 augu sugas. Augiem pievienoti nosaukumi latviešu, angļu, vācu, zviedru, igauņu, lietuviešu un krievu valodās – ar tiem var iepazīstināt Rīgas viesus un pie reizes papildināt svešvalodu zināšanas. Ziedošo augu klāsts mainās katru dienu, tāpat kā dabā. No krāsām dominē zilā, baltā un dzeltenā.

Mārrutks

Purene

Vijolīte

Pavasara zaļumu ēšana jau ir kļuvusi par modes lietu, tādēļ svarīgi atpazīt augus ne tikai pēc ziediem, bet arī pēc lapām un jaunajiem dzinumiem, jo diemžēl ir zināmi pirmie šī gada saindēšanās gadījumi.

Ēdamie augi

Recepte pavasara lapu salātiem: pelašķis, gaiļbiksītes, gārsa, balanda, ceļmallapas un upeņu pumpuri ar kefīru. Labu apetīti! Komentāros aicinām padalīties ar savām pavasara receptēm.

Lielā talka Bišumuižas parkā

Dabas muzeja darbinieki, Dabas muzeja un Dabas zinību skolas pulciņu bērni un Bišumuižas vietējie entuziasti, mēs visi kopā sakopām lielo, skaisto Bišumuižas parku.

Ikviens varēja atrast sev piemērotāko darbu – grābt lapas un netīrumus, lasīt atkritumus vai palīdzēt savākt zarus un nest tos uz ugunskuru. Mēs iemēģinājām roku visos šajos darbos.

Arī talkas laikā muzeja speciālisti bija modri un atrada ne vienu vien dārgumu. Tika atrasta ziepjusakne, kas patiesībā ir pavisam parasts augs, taču ne visi zina, ka no šī auga patiesi var pagatavot šampūnu. Vēl kāds skaists atradums - Austrijas agrene, kas ir mazam, sarkanam kausiņam līdzīga sēne. Taču viens no interesantākajiem ne ar dabu saistītākajiem atradumiem bija veca gāzmaska.

Pašā Bišumuižas pagalmā pēc senlatviešu metodes mērījām parka vecāko ozolu, kam piešķirts dižkoka statuss.

Lai izmērītu koka augstumu no stumbra jāiet pa tā ēnu tik tālu, ka pieliecoties starp kājām var redzēt koka galotni. Atzīmējot šo vietu, jāpagriežas pret koku un jāsper apmēram metra platuma soļi līdz stumbram. Cik soļu, tik metrus augsts koks. Mūsu pēc šīs metodes veiktais mērījums bija apmēram 28 m, ko par patiesību atzina arī muižas saimnieks.

Liels paldies Bišumuižas saimniekiem, kas talciniekiem sagādāja arī tēju un uzkodas. Pēc spēku atgūšanas saimnieks mums pastāstīja arī par muižas pagātni un nākotnes plāniem.

Talkas rezultāts - kopā savākti 1 konteiners, 130 maisi ar atkritumiem un labi padarīta darba sajūta.