Uzmanību - nāves eņģelis!

Tuvojas ikgadējā "Sēņu izstāde". Piecas dienas, no 12. - 16. septembrim, Dabas muzejā plosīsies sēņu drudzis. Sēņu ražas laikā mūsu mikoloģe Inita Dāniele pastāstīja par īpaši indīgo sēni - balto mušmiri un tai līdzīgām sēnēm.

Šogad mežos ļoti bieži sastopama baltā mušmire Amanita virosa. Tā ir viena no visindīgākajām Latvijas sēnēm. Baltā mušmire aug egļu mežos, tai ir koši balta, zīdaini spīdīga cepurīte, uz kuras parasti  nav nekādu plēkšņu (atšķirībā no bālās mušmires). Lapiņas ir baltas pat vecām sēnēm. Pie kātiņa pamata sēnei ir bumbuļveida paresninājums (kā visām mušmirēm). Gredzens ātri izzūdošs.

 

Baltā mušmire aug egļu mežos. Īpaši jāuzmanās no pavisam jaunām sēnītēm, kas kā mazi podiņi izbāzušas nevainīgi baltās, tīrās cepurītes no sūnām. Šādā skaistulītē slēpjas Nāve! Noteikti apskatiet kātiņa pamatni un lapiņas! 

Sēne ir ļoti bīstama tādēļ, ka saindēšanās pazīmes parādās vēlu, pat pēc vairākām dienām. Toksīni iedarbojās uz aknu un nieru šūnām, tāpēc gadās, ka cilvēku glābt var tikai aknu transplantācija, vai pat tas nelīdz... Ne velti briti šo sēni sauc par destroying angel - nāves eņģeli.

Gliemežu apgrauzta baltā mušmire. Tā nav taisnība, ka indīgās sēnes tārpi (patiesībā sēnes ēd dažādu kukaiņu kāpuri) neēd. Gliemeži, sēņodiņu un citu kukaiņu kāpuri labprāt mielojas ar indīgajām sēnēm.

 

Līdzīgā sēne - bālā mušmire Amanita citrina. Tā ir vāji indīga, aug priežu mežos. Smird pēc sasmakuša kartupeļu pagraba. Atšķirībā no baltās mušmires, tās cepurīte ir dzeltenīga, ne tik smaila un klāta ar plēksnēm. 

Līdzīga sēne - dzeltējošā atmatene. Vecākām sēnēm lapiņas nekad nav baltas! Mazas sēnes ir ļoti līdzīgas. Var gadīties, ka atmateņu bariņam pa vidu aug viena, pavisam maza baltā mušmire. Jāpārbauda katra sēne!

 

Mušmire un atmatene. Kura ir kura, vai tagad atšķirsiet?

 

Vēl viena līdziniece galvas jaukšanai - riekstu sārtsporene Leucoagaricus naucinus. Līdz šim šo sēni Inita ir atradusi tikai Rīgas zālājos. Atšķirībā no atmatenes, ilgi saglabājas baltā lapiņu krāsa, tikai vecām sēnēm lapiņas ir sārtas. Kā redzams, pie kātiņa pamatnes nav tāda bumbuļa un maksts, gredzens kā šaura stīpiņa. Ēdama.

 

Visindīgākā sēne pasaulē ir zaļā mušmire Amanita phalloides. Aug zem ozoliem, iedarbība tādi pati, kā baltajai mušmirei.

Foto: Inita Dāniele

Pelikāns pieneņu pļavā

 

Iestājoties pavasarim, uz dzimto pusi atlido gājputni. Līdz ar vieniem, arī negaidīti ciemiņi no dienvidiem. Droši vien jau būsi dzirdējis par pāris zivju mīļotājiem! Šogad Latvijā novēroti jau divi  dienvidnieki - sārtie pelikāni. Pirmais pelikāns tika novērots 14. aprīlī Beverīnas novadā (kurš tagad jau kādu laiku uzturas Ilūkstes novadā, netālu no Daugavpils). Savukārt, otrs pelikāns pie mums ieradās vēlāk un jau vairākas dienas  uzturas Vallē (Vecumnieku novadā), zivju dīķa krastā. Vai  nu pavasarim iesitoties galvā, vai citu, mums īsti nezināmu iemeslu dēļ pagājušā gadā izšķīlušies pelikānu jaunieši ir atceļojuši pie mums.  Lai gan, kā pastāstīja Dmitrijs, jaunajiem putniem šāda veida klejojumi ārpus sava ierastā areāla ir normāla parādība. Ligzdot tie sāks tikai savas dzīves 3 - 4 gadā. Latvijā jau iepriekš ir novēroti sārtie pelikāni (pēc oficiālajiem datiem veselas četras reizes). 

Lūk, ziņa, patiesībā ļoti iepriecinoša dabas vērotājiem. Nepagāja ilgs laiks, kad pelikāna vērošanas komanda no Dabas muzeja devās ceļā uz Valli - Dmitrijs, Normunds, Rūta, Una, Eleonora, Jānis un Monta.

 Aizrautīgā putna vērošana ar teleskopu to pārāk nesatrauca

"Mūsu apciemojuma brīdī putns gulēja krastā. Pamanot cilvēkus, tas piecēlās kājās un modri skatījās, kas tad tagad notiks. Putnu lieki netraucējām un tuvāk par 20 metriem tam netuvojāmies." Dmitrijs

"Kopumā iespaids bija diezgan nereāls - pavasarīga, Latvijai ierasta pieneņu pļava un uz šī fona eksotiskais dienvidu viesis..." Una

 

Dabas muzeja ornitologs Dmitrijs Boiko

 Sārtais pelikāns pie zivju dīķa

Foto: Una Bērziņa, Jānis Dreimanis, Dmitrijs Boiko.

Kad pamostās skudras?

Pļavas mežskudras Formica pratensis

Latviešu ticējumos ir minēts, ka Ģertrūdes dienā - 17. martā, mostas visa dzīvā radība. Muzeja entomologs Jānis Dreimanis nolēma pārbaudīt, vai arī skudras zina, ka tām šajā dienā jāceļas! Domāts darīts - Jānis devās aplūkot tuvākos no viņam zināmajiem skudru pūžņiem.

"Rīga. Pusdienas laiks. Pieeju pie vītolu audzītes, tostarp viena diezgan liela koka, kur pagājušogad redzēju rosāmies spožo skudru Lasius fuliginosus straumīti. Melnas, spīdīgas, šīgada īpašā kukaiņa godam vēl nenominētas, tās staigāja vākdamas sev un saviem kāpuriem barību. Šodien tukšā, nevienas skudras. Kokus pārskrien pa kādam zirneklītim, kas meklē kādus vēl iemigušus vai mostošos kukaiņus, kas tam būs par barību. Tā kā spožās skudras pārziemo zemsedzē, zemē zem koka, tad nav pārsteigums, ka saules sasildītās zemes virskārtas siltums nav līdz viņām aizkļuvis. Zeme vēl mitra, zābaki grimst dažus centimetrus dziļos dubļos. Tālāk zeme vēl cieta.

Kokā mīt spožās skudras

Ogre. Pāris stundas pirms saulrieta. Pļavas mežskudru Formica pratensis pūznis gaišajā, pret atklāto vietu pavērstajā pusē ņudz. Pūznim saules pusē dažas rievas. Vai sniega ūdeņi mazajā nogāzītē būtu izskalojuši citkārt tik stipro pūzni? Pūznī iekritis zars, tas nedaudz sabojājis tā virspusi. Noņemu to uzmanīgi, malkai noderēs. Skudrām tas būs par lielu, kā tādi ragi visu laiku rēgosies virs pūžņa. Skudras ņudz un turpina lēnām taisīt ciet savas mājas jumtu. Apeju pūznim no otras, pret mežu vērtās puses. Tikai dažas skudras. acīmredzams gaisma, un saules siltums ir padarījis darbu saules pusē, tur pūznis ir sauss un siltums aicinājis iziet skudras saulainajā pusē. Vai dažas skudras, kas pārvietojas pa ēnas pusi varētu būt izlūki, kas apzina pūžņa kopējo stāvokli? Nu ja, mežkudrām jau kupolveida pūznis, kas paceļas virs reljefa un pavasarī ātrāk uztver saules starus, ātrāk liek nokust sniegam. Tas ātrāk nožūst un sasilda pūžņa iekšpusi. Skudras pamostas, skudras sāk darboties sava kopējā mājokļa labā.

Pļavas mežskudru pūznis

Nolemju aiziet arī līdz sev zināmajam spožās skudras pūznim Ogrē. Egle, ar dobumu, saulainā vietā stāvoša. Varbūt šeit skudras varētu būt aktīvas atšķirībā no Rīgas pūžņa. Varbūt tur saule viņas jau ir izaicinājusi? Cerības ir nedaudz, jo Ogrē tomēr nedaudz vēsāks kā Rīgā. Bet ja nu tomēr? Arī šeit nekā. Jāgaida līdz citai nedēļai, līdz citai nedēļas nogalei, kad atkal šeit būšu. Varbūt Māras dienai?"

Bet šodien, skatos laukā pa logu - daba ir pamodusies!

Foto: Jānis Dreimanis