piektdiena, 2011. gada 29. aprīlis

Dzīvnieku olu Top 10

Dabas muzejs pavasara brīvlaikā skolēniem bija sagatavojis jauku trasīti ar uzdevumiem „Kur ir mana mamma”. Izpildot uzdevumus muzeja ekspozīcijās bērni noskaidroja, kuri dzīvnieku mazuļi izšķiļas no olas, kā arī uzzināja, kura ir galvenā varoņa mamma. Iedvesmojoties no trasītes uzdevumiem, mēs izveidojām dzīvnieku olu Top 10.

10. Jūras ērglis. Jūras ērglis ir lielākais Latvijas plēsīgais putns. Olas dēj vienu reizi gadā ligzdā, kas novietota liela koka zaros. Ola ir nedaudz lielāka par vistas olu. Izšķiļoties putnēns ir klāts ar gaišu, siltu dūnu tērpu, kas pakāpeniski tiek nomainīts pret pieauguša ērgļa spalvām. Mazuļi ligzdā pavada gandrīz 3 mēnešus, pirms pirmo reizi paceļas spārnos.

9. Zaļais jeb zupas bruņurupucis. Bruņurupuči olas iedēj pludmales smiltīs izkasītā bedrītē. Vienā ligzdā var būt pat 150 olas. Bedrīte tiek aizrakta un par olām neviens vairs nerūpējās. Pēc kāda laika izšķiļas mazuļi, kuri izrokas no smiltīm un steidzas uz okeānu. Pa ceļam tiem uzbrūk kaijas, krabji, un citi plēsoņas.

http://madaerah.org/images/Eggs%20(Small).jpg

8. Krokodili. Mātītes dēj olas netālu no ūdens ligzdā – nelielā uzkalniņā, kurš izveidots no augiem un zemes. Mātītes sargā olas, un kad sadzird mazuļu saucienus, palīdz tiem izkļūt laukā no ligzdas. Vairumā gadījumu mātīte savāc mazuļus mutē un aiznes viņus līdz ūdenim, kur tos turpina sargāt no uzbrucējiem vēl vairākus mēnešus.

http://www.nigeldennis.com/stock/images/reptiles/crocodiles/25760.jpg

7. Hadrozaurs. Dinozaura olas čaumalas uzbūve ir ļoti līdzīga mūsdienu putnu olu uzbūvei. Tās nelīdzinās ne krokodilu, ne bruņurupuču olai. Tomēr līdzīgi bruņurupučiem, dinozauri olas iedēja karstās pludmales smiltīs, kas kalpoja kā inkubators ar nemainīgu temperatūru. Smiltis arī satur daudz gaisa, kas ļoti nepieciešams mazā dinozauriņa attīstībai. Dinozauri dēja savas olas vienā vietā tūkstošiem gadu, tāpēc ir izveidojušies biezi olu čaumalu slāņi. Dažkārt ir saglabājušās veselas ligzdas, kurās atradās vienlaicīgi ap 30 olu. Hadrozauri ļoti rūpējās par saviem mazuļiem – tos apsargāja un baroja līdzīgi mūsdienu putniem.

6. Austrālijas ehidna. Ehidna savus mazuļus baro ar pienu, tāpat kā visi citi zīdītājdzīvnieki. Taču atšķirībā no citiem zīdītājiem, ehidnu mazuļi izšķiļas no nelielām olām. Izšķīlies mazulis ir pavisam neliels, tas slēpjas ādas krokai līdzīgajā somā. Atšķirībā no somainajiem zīdītājiem, šai mammai soma veidojas tikai uz laiku, bet pieniņš, ko mazulis nolaiza no mammas sāna, ir rozā krāsā.

http://www.oocities.org/aquariumd/echide.jpg

5. Kāpostu baltenis. Oliņas parasti tiek paslēptas lapas apakšpusē. Vienā dējumā ir vairākas oliņas, kuras atrodas viena otrai cieši blakus. Ja oliņas ir paslēptas zem kāpostu lapas un tās laicīgi netiek novāktas, no tām izšķiļas kāpuri, kuri bojā kāpostus. Pēc tam no kāpuriem veidojas kūniņas, no kurām ar laiku izšķilsies balti tauriņi.

http://farm4.static.flickr.com/3017/2780291431_e884e45a39.jpg

4. Bukcīnijgliemezis. Bukcīnijgliemezis veido ragvielas olu kapsulas. Tās gliemezis piestiprina pie akmeņiem vai citiem zemūdens priekšmetiem. Viena kapsula var sastāvēt no 1000 oliņām, kuras ir 1 cm lielas. Taču tikai no 10 oliņām izšķilsies jaunie gliemezīši. Pārējās tukšās oliņas noderēs tiem par pirmajām pusdienām. Stipru vētru laikā vai arī ar zvejas rīkiem olu kapsulas tiek noplēstas un izskalotas krastā.

http://www.marlin.ac.uk/galleryimage.php?imageid=2599

3. Kaķhaizivs. Mātītes dēj olas aļģu audzēs. Olas piestiprinās pie aļģēm ar īpašiem izaugumiem – vicām olas stūros. Cilvēki, kas redz šīs olas izskalotas krastā, sauc tās par nāriņu rokassomiņām. Kad izšķilsies mazulis, tas būs līdzīgs saviem vecākiem, tam būs pilnīgi attīstīti zobi un tas tūlīt varēs doties medībās.

2. Ķīvīte. Ķīvītes olas dēj agri pavasarī, kamēr zāle vēl ir īsa. Ola ir lielāka par paipalas olu un tās viens gals ir daudz smailāks par otru. Līdzīgas olas ir arī citiem putniem, kas ligzdo uz zemes. Šādas olas neaizripos no ligzdas. Bet, lai olas būtu grūti pamanīt, tās klāj dažādas formas un krāsas raibumiņi.

1. Zaķa atnestā ola. Klasiskā Lieldienu ola ieguva pirmo vietu. Šīs olas krāsoja Dabas muzeja darbinieces Diānas ģimene.



trešdiena, 2011. gada 27. aprīlis

Vienas dienas ekspedīcija #1


Lieldienu brīvdienās mēs tikām lutināti ar izcili labu laiku, kas tā vien vilināja doties garās, pavasarīgās pastaigās. Un bija jau arī vērts, jo pateicoties siltajam laikam, visās malās manāma rosība. Pavasara saulē sasilusi, pērno zāli čaukstinādama, dodas pļavas ķirzaka. Parastie krupji jau sapulcējušies uz kāzu deju nelielā dīķīti, un pīkstēdami cīnās par dāmām.. Bet pa ceļam tie smiltīs atstājuši savus mežģīņu rakstiem līdzīgos pēdu nospiedumus.


Krupja pēdu nospiedumi


Pavasarī sarosās arī augi. Gandrīz var sadzirdēt, kā paukšķēdami veras vaļā pumpuri. Pūpoli no baltiem jēriņiem pārvērtušies dzeltenos cāļos. Piekalnītē ziedēšanā sacenšas dažādas vizbulītes. Visas trīs Latvijā sastopamās sugas - baltās, dzeltenās un zilās.


Zilās vizbulītes reizēm uzzied arī ar baltiem, rozā, gaišziliem un violetiem ziediem


Dzeltenās vizbulītes


Starp vizbulītēm redzami ārstniecības lakača pagaidām vēl rozīgie ziediņi. Ar laiku tie kļūs violeti, bet beigās iekrāsosies zili.


Zied ārstniecības lakacis


Priežu mežā greznojas meža silpureņu krāšņie ziedi. Tiem blakus no sūnām kā pelēki, pūkaini pūpoli spraucas vēl neuzplaukušo ziedu pumpuri. Kaut arī vietām šīs puķes sastopamas lielā skaitā, nenāk par ļaunu atcerēties, ka tās tomēr ir retas un aizsargājamas, tāpēc labāk priecāsimies par silpurenēm mežā, nevis kritīsim kārdinājumā tās noplūkt, lai ieliktu mājās vāzītē.


Silpurenes pumpurs


un ziedi


Iebrienot purvā, liekas, ka arī te pūpoli aug no sūnām. Tomēr tie nav pūpoli, bet spilvju ziedi, kas vēlāk vasarā pārvērtīsies baltās pikas, un izskatīsies kā pa purvu izmētātas vates piciņas.


Zied spilve


Pļavās un grāvmalēs ar saviem saules dzeltenajiem ziediņiem māllēpes kārdina bites un kamenes Vasarā šajā vietā būs redzamas tikai lielas lapas ar pūkainām apakšpusēm.


Māllēpes zieds


Kaut arī par sēņu laiku pieņemts uzskatīt rudeni, pirmās sēnes redzamas jau drīz vien pēc sniega nokušanas. Tās ir košās, sarkaniem trauciņiem līdzīgās agrenes, neuzkrītošākās kaussēnes, kā arī daudzas citas.


Agrene


Kaussēne


Un, kaut arī sniegs jau ir nokusis, strauti un upītes vēl nespēj tikt galā ar ūdeņu bagātību. Pavasaris ir tas gadalaiks, kad jebkurš no mums var doties dabā atklāt sev pavasara brīnumdarbus.



trešdiena, 2011. gada 20. aprīlis

Atskats uz mīļdzīvnieku izstādi un Pēdējā Mohikāņa piedzīvojumiem

Baltā truša gadā mīļdzīvnieku izstāde bija īpaši daudzveidīga. Apmeklētāji varēja novērtēt ne tikai ierastās trušu šķirnes un seskus, bet arī dažnedažādus līdz šim izstādē neredzētus dekoratīvos grauzējus – kailās žurkas, smilšu peles, Kairas adatpeles, salīdzinoši nesen (tikai pirms 10 gadiem) pieradinātās strīpainās peles un degu, kas aiz labsajūtas pat dziedāja serenādes.Mīļdzīvnieki šogad tika īpaši lutināti, jo daudzi apmeklētāji neieradās tukšām rokām, bet gan ar sarūpētiem gardumiem – burkāniem.


Kā ikkatru gadu izstādē piedalījās arī ilggadējā čempione barjerlēkšanā – trusene Paulīne, kas pārliecinoši demonstrēja savas spējas, kas pēc audzētājas Mirdzas Siliņas vārdiem, Paulīnes dzimtai piemīt jau vairākās paaudzēs.
Šī gada izstādē jaunums bija arī daudzās dažādu šķirņu pelītes, no kurām dažas pamanījās pat vairākkārtēji izbēgt. Viena no tām – mājas pele – izbiedēja rozetveida šķirnes jūras cūciņu, kuras būrī tā bija ieklīdusi. Cūciņu nācās izcelt no būra, lai tiktu klāt zem seguma palīdušajam bēglim. Tur nešpetnā pele arī tika notverta un droši nogādāta atpakaļ savā būrī.


Pēc izstādes noslēguma 27. marta svētdienā viss, kā ierasts, tika novākts, dzīvnieki aizvesti un izstāžu zāle sakopta. Nākamās nedēļas sākumā tika uzsākta gatavošanās izstādei „Putnu dārzs”. Izstādes noformējumam, lai zāles palodzes atdzīvinātu ar zaļu zālīti, tika iesēti mieži, pārklāti ar plēvi un atstāti izstāžu zālē uz grīdas. Pēc pāris dienām, nākot laistīt augsni, izstāžu organizatore Ģertrūde pamanīja ko savādu – ap trauku bija izkaisīta zeme un paceļot plēvi bija redzams, ka augsnē izrakta neliela bedrīte. Palūkojoties apkārt, netālu bija manāmi nezināmas izcelsmes ekskrementi. Tika pieaicināta muzeja zooloģe, kura pavēstīja, ka izstāžu zālē visticamāk iemitinājies kāds mazs grauzējs. Ģertrūde augsni ar graudiem izlīdzināja, aplaistīja un atstāja turpat, kur iepriekš. Nākošā dienā nākot aplūkot dīgstošos miežus Ģertrūde ievēroja, ka traukā kaut kas kustās, pacēla plēvi un ieraudzīja mazu, pelēku bumbulīti, kas kūņojas pa augsni. Ģertrūde ātri noreaģēja un centās noķert veiklo dzīvnieku. Pēc salīdzinoši neilgiem pūliņiem dzīvnieks, kā izrādījās – kāmis – tika notverts un ievietots vienā no būriem, kas tika atvesti putnu izstādei. Sazinoties ar sīkdzīvnieku audzētāju Jeļenu tika noskaidrots, ka kāmim nepieciešams ūdens, maize un siens, kas arī tika sagādāts. Šis dzīvnieciņš savā vaļā izstāžu zālē bija nodzīvojis četras dienas pēc izstādes noslēguma.


Taču ar to vēl viss nebeidzās. Nākošajā dienā kāmja būrī vairs nebija. Kāmis, ko mēs dēvējām par Pēdējo Mohikāni atkal bija izbēdzis un siroja pa muzeja izstāžu zāli. Dzīvnieks nespēja turēties pretī izliktajam vilinājumam – graudiem, ūdenim, burkāna gabaliņiem un tika veiksmīgi notverts arī otro reizi. Šoreiz ievietots drošākā būri, nākamajā dienā kāmis tika nogādāts saimnieces rokās.




otrdiena, 2011. gada 12. aprīlis

Kā atnāk pavasaris muzejā?

Pavasaris ir brīnumu un pārsteigumu laiks - dabā viss mostas un pārmainās... Arī pie mums jaunumi - prieks Tevi satikt Latvijas Dabas muzeja blogā! Muzeja ikdiena īstenībā ir ļoti neparasta. Piemēram, sestdiena, 26. marts. Diena kā diena, bet pie mums liels notikums - ģimenes diena "Kā atnāk pavasaris". Klausies, ko mums pastāstīja mūsu mazais apmeklētājs:

"Uhhh, ilgi gan bija jākāpj! Laiku gan neuzņēmu, bet galu galā nonācām Dabas muzeja sestajā stāvā. Te šodien ģimenes diena, kurā varēšot uzzināt visu ko par pavasari. Vakar pats izlasīju informāciju un likās interesanti. Bija minēti arī nedzirdēti svešvārdi – telūrijs, ekvinokcija... Mēs nolēmām piedalīties. Mēs, tas ir, mūsu ģimenīte – es Jānis (visa šī pasākuma iniciators), mamma, tētis un mana mazā māšele, kura gan neko daudz vēl nesaprot, bet nevarējām taču viņu atstāt mājās vienu pašu.

Visai neparasti iekārtotas telpas puskrēslā ieraugām milzīgu globusu. Manā skolā ģeogrāfijas kabinetā arī ir globuss. Kas tad to nav redzējis un kāds tam sakars ar pavasari? Šis gan izskatās tā neparasti – iestiprināts garā kātā. Globuss pēkšņi sāk riņķot, metot lielu apli ap vidū nostiprinātu lampiņu. Tā taču Saule! Pamazām sāku atcerēties – dabas mācības grāmatā bija tādi līdzīgi zīmējumi un skolotāja par to visu kaut ko stāstīja.

Mēs ar tēti uzmanīgi vērojam globusa kustību. Izrādās pavisam reāli varam pārliecināties par to, kad Latvijā iestājas astronomiskais pavasaris. Tu vaicāsi kā? Zeme vienlaicīgi riņķo ap savu asi un arī ap Sauli. Kad Zemes viena puse pagriezusies pret Sauli, ir diena, bet tikmēr Zemes otrā pusē ir tumsa. Uz Globusa atrodam, kur atrodas Latvija un ar hronometru uzņemam laiku. Skaitam sekundes – cik garš ir tumsas un, cik garš ir gaismas brīdis. Vienādi! Izrādās to arī sauc par pavasara ekvinokciju – diena un nakts ir vienādā garumā. Vai arī citās vietās uz zemeslodes ir tāpat? Nē! Par to paši varam pārliecināties, vērojot tumsas un gaismas laiku. Visus šos eksperimentus mums demonstrē kustīgais zemes un Saules modelis – telūrijs.

Ar cita modeļa palīdzību mums atainoja Saules kustību debesīs dažādos gadalaikos. Pavisam zemu un ļoti mazu gabaliņu tā noripo pa debess jumu decembrī. Bet kā ir jūnijā? Tiešām tik liela atšķirība!? Zeme pret Sauli ir novietojusies slīpi un tāpēc sanāk, ka vasarā Saule mums ir tuvāk, bet Ziemā tā atrodas tālāk. Būs jāpamēģina pavērot dabā. Tikai nez kur lai Rīgā sameklē tādu vietu, kur Sauli pie debesīm varētu labi redzēt visas dienas garumā!? Būs jābrauc uz laukiem pie vecmāmiņas!

Māsa ar mammu tikmēr telpas pretējā pusē (saki ko gribi, tur viss atgādina īstu mežu) uzzināja, ko dzīvnieki un putni dara pavasarī. Vai zināji, ka pūces ola ir gandrīz apaļa, bet ūpis savu olu dēj uz zemes, nevis ligzdā koku zaros?

Es tālāk vairs neklausījos, jo aiz meža pamanīju alu. Nez ko vēl šajā daudzveidīgajā telpā var atrast? Tur uz galda bija saliktas vāzes ar izplaukušiem koku zariņiem. Vislielākais pumpurs no visiem, tāds lipīgs un klāts ar izteiksmīgām zvīņām, esot zirgkastaņas pumpurs. Pīlādzi pēc atplaukušas lapiņas es pats uzreiz atpazinu, tik pirmo reizi tuvumā aplūkoju pīlādža pumpuru, kurš klāts ar mazām pelēkām pūciņām.

Šodienai pietiks, dosimies mājās, tik mazā māsa vēl lēkā pa krāsaino paklāju, cenšoties netrāpīt gaiši zilajos laukumos. Ieskatos uzmanīgāk – uz grīdas taču ir pasaules karte un gaiši zilā krāsa attēlo visus okeānus. Mums katram iedeva diedzētu zirni vai pupu, kuru mājās vajadzēs iestādīt podiņā. Es vērošu, kā tas stiepjas garumā. Asniņš – pavasara brīnumiņš."

Un tā gandrīz katra diena pie mums var izvērsties neparastā darba dienā. Ziņosim arī turpmāk par dažādiem notikumiem muzeja dzīvē!