trešdiena, 2016. gada 23. marts

Uzsākta āpšu (Meles meles) novērošana

Aizvadītajā nedēļā pētnieku un interesentu komanda ar pārstāvjiem no Latvijas Dabas muzeja, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" un Dabas aizsardzības pārvaldes devās Ziemeļkurzemes virzienā, lai apskatītu, kā mežā dzīvo un rosās gada dzīvnieks un izvēlētos piemērotākās vietas āpšu novērošanai (informācija par novērošanas gaitu sekos).

Apskatījām trīs āpšu citadeles, no kurām divas patiešām var saukt par āpšu kalniņiem, bet trešā atradās dziļā, tumšā skujkoku biezoknī, ierīkota jaukā, saulainā klajumiņā starp sūnām un akmeņiem, ar aktīvo pārvietošanās trasi (dziļu iestaigātu taku meža virzienā) un blusošanās laukumiņu zem egles zariem. Rakumi bija svaigi, tātad āpsis jau rosās un gatavojas pavasara - vasaras sezonai, kas nozīmē atkopšanos pēc ziemas, meklējot svaigus pavasara gardumus, vairošanos un mazuļu gaidīšanu.


 



Pa ceļam pie āpša, uz dubļainas takas manījām arī lūša (Lynx lynx) pēdu nospiedumus, kas mijās ar āpša lāčveidīgajiem, mazākajiem ķepu nospiedumiem. 



Abi āpšu kalniņi arī tiek apdzīvoti, novērojām svaigus rakumus, pēdu nospiedumus, bedri, kas varētu būt āpšu tualete. Arī šīs vietas dienas vidū bija patīkami saulainas, apkārt jau izziedējušas zilās vizbulītes (Hepatica nobilis) un izdīguši koši zaļi lakši (Allium ursinum), nereti tautā saukti par savvaļas ķiplokiem. 




Veca ieeja alā, tagad iespējam izmantota kā āpšu tualetes bedrīte

Apkārtne ap alām visās vietās bija āpsiski kārtīga, nemētājās vecas ēdienu atliekas, nesmirdēja, zilo vizbulīšu kalniņš atrodas netālu no dzīvīga meža strauta. Gribas āpšus par īstiem romantiķiem dēvēt! 

Pa ceļam novērojām arī aļņu (Alces alces) (foto pa kreisi), staltbriežu (Cervus elaphus), stirnu (Capreolus capreolus) spiras, manījām līdzīgas meža caunu (Martes martes) un meža cūku (Sus scrofa) klātbūtnes liecības, redzējām arī kaku, kas varētu būt trūcīgāk ēduša pelēkā vilka (Canis lupus) vai ļoti labi paēdušas lapsas (Vulpes vulpes) (foto pa labi).



Iecerēts, ka āpšu novērošana turpināsies līdz šī gada jūnijam, un tā notiek sadarbībā ar LVMI "Silava" un Dabas aizsardzības pārvaldi.

otrdiena, 2016. gada 15. marts

Marts - CITES mēnesis

Pirms 43 gadiem marta mēnesī Vašingtonā (ASV) 80 valstis parakstīja CITES (The Convention in International Trade in Endangered Species of Wild Fauna and Flora*) konvenciju. 

Latvija dokumentu parakstīja 1997. gadā un ar to ir līdzatbildīga par tirdzniecības ar apdraudētām savvaļas augu un dzīvnieku sugām ierobežošanu. CITES darbība balstās uz nacionālo zinātnisko institūciju, VID muitas pārvaldes un Valsts policijas sadarbību.

Zinātnisko institūciju (Latvijā - Latvijas Dabas muzejs, LU Bioloģijas fakultāte, LU Bioloģijas institūts) pienākums ir novērtēt un sniegt atzinumus par to, vai tirdzniecības apjomi neapdraud  kādu savvaļas sugu, ieteikt iekļaut vai izslēgt no CITES sugu saraksta noteiktas sugas, vajadzības gadījumā veikt CITES sugu ekspertīzi, informēt sabiedrību u.c.

Marts konvencijas dalībvalstīs pasludināts par CITES mēnesi, tā atzīmējot konvencijas pirmsākumus. Latvijā Dabas aizsardzības pārvalde kopā ar zinātniskajām institūcijām un citiem sadarbības partneriem organizēja vairākus formālus un neformālus pasākumus dažādām auditorijām. 

Šodien, 15. martā, Dabas muzejā Zooloģijas ekspozīcijā pie CITES stenda pulcējās mediju pārstāvji, lai uzzinātu aktuālo informāciju par nelikumīgas aizsargājamo savvaļas dzīvnieku un augu sugu tirdzniecības ietekmi uz bioloģisko daudzveidību, ekonomiku un drošību pasaulē un Latvijā.

 




  
Vairāk informācijas par CITES 

 *Konvencija par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (1973. gada Vašingtonas konvencija).

otrdiena, 2016. gada 8. marts

Āpši Lielvārdes novadā

Nesen ar mums sazinājās dabas mīļotājs Pēteris no Lielvārdes novada. Uzzinājām, ka saimnieks savā lauku īpašumā uzstādījis kameru, kurai izdevies fiksēt dažādas norises dabā, tostarp āpša klejojumus. Kā pastāstīja autors, "kamera pirmo reizi tika uzstādīta 16.06.2013, lai redzētu, kas dzīvo apkārt. Tika izvēlētas vairākas vietas, tomēr visinteresantākā, kur fiksēti āpši."  Iesūtītie kadri uzņemti 2013., 2014. un 2015. gadā - marta, maija, jūlija, augusta, septembra un decembra mēnešos. Tas liecina par dzīvnieka aktivitāti gada griezumā - rosās jau martā un arī vēl ziemas sākumā - decembrī.  Aktivitāte galvenokārt fiksēta vakara stundās, naktī un agrās rīta stundās. Kamerā izdevies fiksēt arī lapsu, kas tikusi pie medījuma, visdrīzāk zaķa vai tā pārpalikumiem, un teritoriju šķērsojusi dažas stundas pēc āpša.








ceturtdiena, 2016. gada 3. marts

Ģimenes diena bezbailīgajiem

Paši drosmīgākie aizvadīto sestdienu pavadīja pie mums muzejā kopā ar ģimeni, draugiem un visādu radījumu skeletiem! 

Foto - Latvijas Dabas muzejs

Foto - Latvijas Dabas muzejs
Foto - Latvijas Dabas muzejs
Foto - Latvijas Dabas muzejs
Foto - Latvijas Dabas muzejs
Foto - Latvijas Dabas muzejs

otrdiena, 2016. gada 1. marts

Bēdīgais stāstiņš par Āpsi Aizgājēju


Autores foto

Bija 2008. gada vasaras vidus, karsta, saulaina jūlija diena. Es biju nesen uzsākusi strādāt par vides inspektori Ķemeru nacionālajā parkā. Kā jau pieklājas jaunam darbiniekam, attieksme pret darbu pārdabiski apzinīga, un, kā to vērtēju, šodienas acīm raugoties, vecākajiem kolēģiem reizēm pat traucējoša. Tieši tāpēc, lai lieki nelēktu acīs ar savu apzinīgumu, labprāt mēdzu teritorijas apsekošanas pārbaudēs doties viena pati. Atšķirībā no reizēm, kad darbs mani atrada dziļi meža biezoknī (nelegāli nocirsti koki, izgāzti atkritumi u.c.), šajā reizē pārsteigums gaidīja ceļmalā, dodoties no Tukuma uz Ķemeriem pa Smārdes ceļu.

Tur nu viņš gulēja - kādas steidzīgas mašīnas notriekts, pavisam beigts un, cik vien iespējams, uzpūties un nelabi smirdošs. Āpsis Aizgājējs. Neiedziļinoties sīkumos par nelaiķa Āpša kunga (vai kundzes? - to notikuma kopējās negatīvās gaisotnes dēļ neienāca prātā noskaidrot) sadalīšanās pakāpi, atgādināšu, ka bija karsta vasaras diena, un bojā gājušais šķita ceļmalā nogulējis vismaz dienas trīs. 

Biju nonākusi dilemmas priekšā - vai nu izlikties, ka šī tikšanās nav notikusi, vai tomēr godināt aizgājēju ar cieņpilnu attieksmi un nogādāt viņa mirstīgās atliekas piemērotākā vietā. Izvēlējos otro variantu, sameklēju auto bagāžniekā savus allaž noderīgos "līķu cimdus" (tos pašus, kas jau bija lietoti kāda nabadziņa baltā stārķa atlieku pārvietošanai uz ceļmalas grāvi) un ķēros pie smagā darba. Jā, smags tas bija gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Varēju vien minēt, vai nelaiķis bijis sieviešu kārtas un savu nāvi sagaidījis, būdams gaidībās, vai arī nāves iestāšanās palielinājusi dzīvnieka svaru dubultā, bet šis "pēdējais gājiens" bija tiešām mokošs. 

Šajā ceļa posmā nebija ceļmalas grāvja, toties bija ceļmalas kalns. Nu, ne jau milzu kalns; tādu, kā zināms, Latvijā vispār nav. Šis nelielais paugurs mums ar Āpsi Aizgājēju bija īsts Golgātas ceļš. Stiepu nabadziņu aiz pakaļkājām, cienot izdzisušo dzīvību, vairījos no ķermeņa vilkšanas pa zemi, kopumā sagādājot mokas gan pati sev, gan, iespējams, arī mirlam, uz kuru tajā brīdī jau sāku izjust nepelnītas dusmas. Tomēr biju cieši apņēmusies tikt līdz paugura augšpusei, pa kuru stiepjas elektrolīnija, lai nelaiķis nonāktu dabiskā meža vidē, kur tad gan jau lapsas un citas ieinteresētas personas parūpēsies par viņa turpmākajām pārvērtībām. Iespējams, ja man līdzi būtu bijusi lāpsta, es būtu izvēlējusies vienkāršāku veidu, kā atbrīvot ainavu no Āpša Aizgājēja. Taču lāpstas nebija, un es turpināju "līšus līst" kalnup. 

Kalna augšpusē izrādījās, ka elektrolīnijas kopēji bija nozāģējuši līnijai tuvāk augošās priedītes un krūmus. Nozāģētie koķeļi mētājās krustu šķērsu, tādēļ ceļš lejup uz pretējo paugura pusi nebija lāgā pieveicams ne man, ne Āpsim, ne kopā, ne atsevišķi. Atstāt šo saulainajā pakalnā žūstam? Tas jau daudz neatšķirtos no pamešanas ceļmalā, tā man likās. Lejpuses mežmalītē jauka ēniņa, tur viņam būtu īstā vieta. Un šis laikam bija tas brīdis, kad viss mans lielais cieņas apjoms pret nelaiķi bija izsmelts, jo ne mirkli nešauboties, es atvēzējos un ļāvu Āpša gurušajām miesām doties pēdējā lidojumā lejup - uz to ēnaino mežmalīti. Vai nu biju pārvērtējusi savus spēkus, vai Āpša gars lika viņam piezemēties straujāk, tomēr līdz mežmalītei mans aizbilstamais netika. Ar satriecošu skaņas efektu tas nobūkšķēja uz kāda puspiekalnē vēl nesen zaļojušās priedītes celma, atklājot pavisam nebaudāmu ainu. Laidos prom, ko kājas nes, lai arī zināju droši, ka pakaļ man neviens nedzīsies. Vēl ilgi pēc tam, braucot garām traģēdijas vietai, ne nu gluži piestāju ziedus nolikt, bet piedomāju gan, lai nu viņam āpšu debesīs viegli un lai neļaunojas uz mani par dīvaino izvadīšanu. Un tikai tagad, pēc astoņiem šajā darbā pavadītiem gadiem, varu mierīgi un bez emocijām atcerēties drūmo gadījumu. Kaut gan, nē - emocijas tomēr nav zudušas pavisam, jo sirdsapziņa pat tagad īsti neļauj notikušo apsmaidīt no sirds. Kā nekā gēnos cieņa pret mirušajiem vēl saglabājusies. 


Aija Balandiņa
Dabas aizsardzības pārvaldes dabas izglītības speciāliste